uznācis totāls rudens, nu, tāds, ka gribās sēdēt mājās pie loga, ietītai pledā, un, malkojot karstu tēju, apcerēt dzīvi.
bet nevar, tāpēc apceru to darbā. nestrādājot. :)

tātad - uzpeldēja te vegānisma tēma. tad nu uzreiz atzīšos - nav mērķis kādu aizskart, un neesmu droša, ka vispār ir kāds mērķis šim ierakstam - pat ne parunāt par tēmu. droši vien vienkārši rakstu no sevis nost. tā lūk.

tad tā - tolerēju, kamēr nebāžas virsū (kā jaunu ar jebkuru citu idioloģiju(no vārda idiots nevis ideja)/reliģiju), taču kā jau iekavu saturs liecina, neuzskatu par izglītota cilvēka cienīgu nodarbi. proti, es spēju to pieņemt, kā adekvātu cilvēka izvēli, ja pamatojums ir kaut kas no sērijas, piemēram, "gaļa negaršo un viss", "man ir alerģija uz dzīvnieku produktiem", "negribu un neēdu", "neprasās - lieliski iztieku bez". tiklīdz sākas visa tā sūda dzīšana par dzīvniekmīlestību, nežēlīgiem apstākļiem, vardarbību, vienaldzību un pārējie murgi, goda vārds, vemt gribās! es nekādā gadījumā negribu teikt, ka tie procesi, kādos dzīvnieku produkti nonāk veikalos ir nereāli humāni un tos noteikti ir nepieciešams uzlabot, tajā pat laikā nesapratīšu, kā izglītots, inteliģents, pie pilna rubļa esošs cilvēks spēj pavērt muti un nest to ideo/iloģisko sūdu!

es spēju saprast, ka kāda organisms nepārstrādā gaļu, mans, piemēram, nomirtu, ja es pateiktu gaļai nē (burtiski, pateicoties feritīna līmeņa acīmredzot tiešai piesaistei), vai, piemēram, mans mirst, ja mēģinu lielākos apjomos dabūt iekšā medu, olas un dažus citus produktus, bet tāpēc man ir normāls iemesls, kāpēc tos nelietot, nevis es tagad paziņošu, ka esmu nereāli cēla būtne, kura tik ļoti mīl vistiņas, ka vajadzētu kādam kā minimums pakratīt ar pirkstu par veidu, kā mēs tiekam pie olām veikalu plauktos.

savu žēlastību un dživniekmīlestību labāk novirzītu dzīvnieku patversmju sponsorēšanai, bezpajumtnieku dzīvnieku sterilizēšanai (ak, kāda es briesmīga, dievu-spēlējoša būtne, kas te patvaļīgi izlemj likteņus, proti, kam būs vairoties un kam ne) un galvaskausu ielaušanai tām debīlajām kaķu vecenēm, kas 1-istabas dzīvokļos tur 30 kaķus - pusbadā, neapkoptus, vetārstus neredzējušus, pusmežoņus, kurus ir ārkārārtīgi grūti pēc tādas traumas socializēt un atrast ģimeni, kas par tiem spētu rūpēties. ak, jā, kur, nu tik vardarbīgi - labāk kratīt ar pirkstu arī tiem kropļiem, kas izkaildējas spīdzinot suņus un visu pārējo dzīvo, kam tiek klāt un kas nevar pasūdzēties policijā.

nē, nē, kur nu par to - labāk parunāsim par to, kā dzīvnieki ir kļūvuši par līdzekļiem mūsu uztura ķēdē - tas taču ir tik pretdabiski un vienaldzīgi. parunāsim, kā mums rūp un apliecināsim to, ēdod stilīgo un eko-šmeko bezdzīvnieku pārtiku.


kā redzams, par īpaši humānu mani nevar uzskatīt, līdz ar to diez vai kādreiz dzīvē no manis sanāktu idioloģiskā vegāne vai pat veģetāriete.