mani tiešām priecē Tava ticība labajam cilvēkots, bet no ikdienas jāatzīst, ka cilvēki ir vienkārīs stulbi un pret to diemžēl zāļu nav.

degradācijas pakāpe ir tik smaga, ka pat sakarīgu info, "sakošļātu un iespļautu mutē" (brīnišķīgā putnēnu metafora), tā teikt, nespēj norīt.

Ir sanācis pastrādāt milzīgā kolektīvā un tagad mēģinu turēties mazā, savdabīgā dāmu kolēģijā. Katram savs piegājiens. Ja ļaužu pulka, neko darīt, izbesīšanās garantēta, kaut kāds "Novopasit" somiņā, vēstījumu izdrukas un saspraušana katram pie darba vietas dažreiz līdz. Šaurākā lokā jāpiedomā gandrīz pie katra teikuma, kafija litriem, lai var uzturēt sevī to enerģiju ņemties, žūžināt. Nupat seminārā guvu lielisku iespēju papraktizēties, kā ir, ja kaut ko stāsti un pēc tam paklausīties, ko cilvēks ir sadzirdējis. Tur tiešām atklājas brīnumu lietas. Atkarībā no uztveres īpatnībām un runas garuma, sarežģītuma, bet vienmēr- atceras tikai un vienīgi mazu daļu.
Lektore arī atzina, ka ne visiem ilgtermiņā dots sastrādāties kolektīvā. Man nesanāk, tāpēc atkal esmu kaut kādu izmaiņu meklējumos- varbūt sevī, jo darbs patīk, vienīgais arvien secinu, esmu vienpate.

nu, re - abpusēji par visu. tāpēc esmu beigusi mēģināt patikt, pietiek ar to, ka pieaugušu un audzinātu cilvēku sabiedrībā ir iespējams sastrādāties lietišķi un saskarsmi veidot pēc nepieciešamības principa.

liels kolektīvs šajā ziņā atviglo dzīvi, jo nav atkarības principa, proti, neesi atkarīgs no [ne]patikām.

turklāt es labāk izvēlos, lai es napatīku, bet mani respektē, nevis patīku un tad uzskata, ka arī darba lietās vara būt čomi - nevaram!

P.S. bet vispār sāsts manā gadījumā vairāk bija par ģimeni :D, re, kā reizi tas, ko teici - katras uztver to, kas tajā brīdī aktuāls. :)

Mmm, esmu analizējusi savas attiecības ar vadītājiem visādos laikos. Izaugsme faktiski nenotiek, ja visu laiku rēgojas "stop" zīme. Ej klāt, bet redzama nevēlēšanās ielaisties sarunās, pēc tam, dabīgi, kaut kas nav izdarīts. Vienmēr uzsveru, lūdzu, sakoncentrēšos, izrunājam, pēc tam kādu laiku viss rit raiti. Tāpat arī pati, apmācot, lūdzu, viss ko vien vajag, jautājiet, daram, spriežam, bet koncentrējamies, pierakstam. Protams, ideālisms. Eh.

Tāpēc sapņoju par darbu vienatnē, pat, ja vienkāršu un mazāk apmaksātu.

Ģimene. Mjā. Tur ir zemūdens akmeņi... Pagaidām šķiet, man paveicies ar dvēseles līdzgaitnieku. Abi introvertie nekārtīgie. Ārējās, sīkās nebūšanas tikai tā, nu, lai nav rutīna, bet citādi- vienmēr savā pasaulē.

Jā, paldies par šo aprunāšanos! Jauku dienu! Lai viss risinās kā labāk :)

Tev ar' jauku dienu un jautru nedēļas nogali! ;)