Ir sanācis pastrādāt milzīgā kolektīvā un tagad mēģinu turēties mazā, savdabīgā dāmu kolēģijā. Katram savs piegājiens. Ja ļaužu pulka, neko darīt, izbesīšanās garantēta, kaut kāds "Novopasit" somiņā, vēstījumu izdrukas un saspraušana katram pie darba vietas dažreiz līdz. Šaurākā lokā jāpiedomā gandrīz pie katra teikuma, kafija litriem, lai var uzturēt sevī to enerģiju ņemties, žūžināt. Nupat seminārā guvu lielisku iespēju papraktizēties, kā ir, ja kaut ko stāsti un pēc tam paklausīties, ko cilvēks ir sadzirdējis. Tur tiešām atklājas brīnumu lietas. Atkarībā no uztveres īpatnībām un runas garuma, sarežģītuma, bet vienmēr- atceras tikai un vienīgi mazu daļu.
Lektore arī atzina, ka ne visiem ilgtermiņā dots sastrādāties kolektīvā. Man nesanāk, tāpēc atkal esmu kaut kādu izmaiņu meklējumos- varbūt sevī, jo darbs patīk, vienīgais arvien secinu, esmu vienpate.