Arī ir- gadi (pēc nepilna mēneša) 38, vīram 51 + vairogdziedzera vēzis, LOC radioaktīvais kods un aizliegums ieņemt bērnu vismaz 2 gadus. Arī darbs, kas liedz 1.5 gadus pavadīt mājās nestrādājot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

apsveicami, patiešām! bet tad tu domā ņemt tādu jau lielāku? ar zīdainīti jau tāpat mājās sēdēšana sanāk... un kāda ir likumdošana, ja adoptē zīdaini? tāpat "pēcdzemdību" atvaļinājums un māmiņu alga?
(Atceros, ko reiz teici par to, cik svarīgi ir nebūt vienīgajam bērnam. Tas arī ir aspekts jūsu gadījumā).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es ceru uz kādu 1,5 -2 gadnieku. Tad jau manīs. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

iesaku jau laicīgi terapiju. ar šādu mērķi. īpaši ja tāda vecuma bērniņu, jo tāpat jau vecums grūts, B.būs stress kā ne vienīgajai (un attiecīgi ik pa laikam kkādas nebūšanas vai lažas), varbūt būs kādas attīstības aiztures vai traumas ja bērniņš ilgi bjis sistēmā vai ne audžu ģimenē. un ideāli jau paņemt kādu atvaļinājumu vai vismaz pirmajā laikā samazināt slodzi lai vairāk laika pavadītu kopā

bet tu jau ilgi esi par šo domājusi, gan jau pati gudra :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par to es vēl padomāšu noteikti

(Reply to this) (Parent)

Ja šāda vecuma bērnu, tad visticamāk būs jāsāk kā audžuģimenei. Tie bērni, kuri aprūpes iestādēs nonāk pēc zīdaiņu vecuma pamatā ir no ģimenēm izņemti, vecākiem atņemtas aprūpes tiesības, bet bērni nav "juridiski brīvi" adoptēšanai. Mazākie nonāk audžuģimenēs. Bet dabūt bērnu juridiski brīvu var aizņemt gadus :( Turklāt pa šiem gadiem viņam var pievienoties brāļi un māsas, kas emocionālam topošajam vecākam var būt smagi.
Droši vien reizē jākārto audžu ģimenes un adoptētāja statuss, lai atbilstošā situācijā varētu zibenīgi rīkoties. (Uzņemt pieejamu īsto bērnu un adoptēt, kolīdz juridiski brīvs.

(Reply to this) (Parent)

labs vecums! :)
interesanti, vai šo info drīkst lejā pieminēt, vai arī tas paliek šeit, cibā un augšā?:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav nekas slepens - pat atslēgas nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā, nepamanīju :)

(Reply to this) (Parent)

Nedod ne Algu, ne atvalinajumu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Blēņas, dod gan, un pat pirms adopcijas aprūpē dod nevis tikai pēc tiesas. Ja bērnam līdz pusotram gadam, pēc tam tādi paši pabalsti kā paštaisītajiem.

(Reply to this) (Parent)

par māmiņalgu nezinu, bet BKA pienākas līdz 1,5 g.v. un šķiet ka jābūt arī iespējai līdz 3g.v. paildzināt ar bezalgas atvaļinājumu. nezinu kā ar audžuģimenēm, bet adoptēts bērns jau skaitās 'tavs' un tur tas veids kā pie tā bērna tika nav tik būtisks. bet šo es atceros no ļoti senas sarunas ar draudzeni, kura bija šo visu smalki izpētījusi, jo tādu iespēju ļoti nopietni apsvēra

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mana draudzene adopteja 11men un nebija atvalinajums

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:(

(Reply to this) (Parent)

Pēc gadiem 5 jums būs 43 un 56, ņemot gadnieku parēķini cik jums būs pie viņa skolasbeigšanas. Galvenais, lai spēka pietiek, ne tikai pirmajos gados.
Man gan ar audžuvecākiem arī ir 40/41 gadu starpība, labāk kā bērnunams protams, bet nebij viegli ne man ne viņiem ik pa laikam. Un mani paņēma jau 8gadīgu, pašpietiekamu un saprātīgu cilvēku.
p.s. man ar tā ideja visu laiku ir, ja saņemsimies piektajam, tad tas tiks "paņemts jau gatavs".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Līdz tiem 8 dzīvoji bērnu namā un tomēr kļuvi pašpietiekama un saprātīga? Manējā ģimenē dzīvojot tāda vēl nav. :) kas bija grūtākais, ienākot audžuģimenē?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

No 3-8 gadi dzīvoju internātskolā, starp skolniekiem, no 7gadi līdz vidusskolniekiem. Kāds aizveda uz dārziņu, kāds savāca. Tajā laikā sistēmā bardaks bij vēl lielāks, kā tagad. Skolas pirmās 2 klases - mācības un pilnīga brīvība pārējā laikā. Mani bērni arī ir pilnīgi savādāki, kā es viņu vecumā, vieni uz ielas būtu pagalam.
Grūtākais bij audžuvecākiem, viņi nebija kā mūsdienās speciāli apmācīti. Vienkārši gribēja uz vasaru paņemt puiku, es nācu bonusā, māsiņa, kam nav kur palikt, apžēlojās. Man tad bija gandrīz 7 un brālim 8 gadi, pirmā vasara senčiem bij murgaina, nekad nevarēja zināt, ko tie bērni sadarīs, šie līdz pusdienlaikam bija pa darbiem, mēs palikām vieni mājās. Brālis jau mācēja melot un zagt, ar to galā netika. Ziemā, pa brīvdienām braucu ciemos, viena ar autobusu 7 gados Aglona-Jēkabpils, plusā augumā es biju kā 4gadnieks. Nākamjā vasarā paņēma tikai mani, un pēc otrās vasaras es esot pateikusi, ka atpakaļ nebraukšu, dariet, ko gribat. Tad nu paliku aizbildniecībā. Bet baigais problēmbērns es viņiem nebiju, ar visām savām problēmām tiku galā pati. :D
Man grūtākais vienmēr ir bijis sabiedrības attieksme, tas ir kā zīmogs uz pieres, no kura nekur nevar likties. Tas jau tas no bērnunama, dzērāju bērns, no tā nekas labs nebūs. Sliktākais, ka vecāki to attieksmi nodod saviem bērniem, bārenis ir pāris kastas zemāk, dēļ kā skola bija kā murgs.

(Reply to this) (Parent)