No 3-8 gadi dzīvoju internātskolā, starp skolniekiem, no 7gadi līdz vidusskolniekiem. Kāds aizveda uz dārziņu, kāds savāca. Tajā laikā sistēmā bardaks bij vēl lielāks, kā tagad. Skolas pirmās 2 klases - mācības un pilnīga brīvība pārējā laikā. Mani bērni arī ir pilnīgi savādāki, kā es viņu vecumā, vieni uz ielas būtu pagalam.
Grūtākais bij audžuvecākiem, viņi nebija kā mūsdienās speciāli apmācīti. Vienkārši gribēja uz vasaru paņemt puiku, es nācu bonusā, māsiņa, kam nav kur palikt, apžēlojās. Man tad bija gandrīz 7 un brālim 8 gadi, pirmā vasara senčiem bij murgaina, nekad nevarēja zināt, ko tie bērni sadarīs, šie līdz pusdienlaikam bija pa darbiem, mēs palikām vieni mājās. Brālis jau mācēja melot un zagt, ar to galā netika. Ziemā, pa brīvdienām braucu ciemos, viena ar autobusu 7 gados Aglona-Jēkabpils, plusā augumā es biju kā 4gadnieks. Nākamjā vasarā paņēma tikai mani, un pēc otrās vasaras es esot pateikusi, ka atpakaļ nebraukšu, dariet, ko gribat. Tad nu paliku aizbildniecībā. Bet baigais problēmbērns es viņiem nebiju, ar visām savām problēmām tiku galā pati. :D
Man grūtākais vienmēr ir bijis sabiedrības attieksme, tas ir kā zīmogs uz pieres, no kura nekur nevar likties. Tas jau tas no bērnunama, dzērāju bērns, no tā nekas labs nebūs. Sliktākais, ka vecāki to attieksmi nodod saviem bērniem, bārenis ir pāris kastas zemāk, dēļ kā skola bija kā murgs.

(Reply to this) (Parent)