| Agamben |
[Mar. 22nd, 2020|10:36 pm] |
Skaidrojumi
Kāds itāļu žurnālists savas profesijas labākajās tradīcijās ir sagrozījis un falsificējis manus apsvērumus par ētisko jucekli, kuru valstī patlaban ievieš epidēmija – valsti, kurā vairs nav cieņas pat pret mirušajiem. Šī žurnālista vārdu minēt nav nozīmes, tāpat nav vērts arī atspēkot šo triviālo manipulāciju. Tie, kas vēlas, var izlasīt manu tekstu Contagio izdevniecības Quodlibet mājas lapā. Šeit es publicēju citas manas pārdomas, kuras, neraugoties uz to skaidrību, visdrīzāk arī tiks sagrozītas.
Bailes ir slikts padomdevējs, taču tās izgaismo daudzas lietas, kuras mēs esam izlikušies neredzam. Pirmā – valsti paralizējušais panikas vilnis skaidri parāda, ka mūsu sabiedrība vairs netic nekam citam kā tikai kailai dzīvībai. Ir acīm redzams, ka itāļi saslimšanas draudu dēļ ir gatavi upurēt teju it visu – ierastos dzīves apstākļus, sociālās attiecības, darbu, pat draudzības, pieķeršanās, reliģisko un politisko pārliecību. Kailā dzīvība – un bailes to zaudēt – cilvēkus nevis vieno, bet gan tos padara aklus un nošķir. Citas cilvēciskas būtnes kā tie, kurus mēra epidēmijas laikā apraksta Mandzoni, šodien tiek uzskatīti tikai par iespējamiem untore (‘ieziedējiem’, apzinātiem mēra izplatītājiem), no kuriem vajag par katru cenu izvairīties un no kuriem ir jāturas vismaz metra attālumā. Mirušiem – mūsu mirušiem – nav tiesību uz bērēm un nav skaidrs, kas notiek ar mums mīļo cilvēku līķiem. Mūsu tuvākais ir atcelts, un ir dīvaini, ka baznīcām par to nav ko teikt. Kādas kļūs cilvēciskās attiecības valstī, kura pieradīs šādi dzīvot sazin cik ilgi? Kāda ir sabiedrība, kurai nav citu vērtību kā vien izdzīvošana?
Otrā lieta, kas ir ne mazāk satraucoša par pirmo, ir tāda, ka epidēmija skaidri parāda, ka izņēmuma stāvoklis, pie kura valdības mūs jau kādu laiku ir pieradinājušas, nudien ir kļuvis par normālu situāciju. Agrāk ir piedzīvotas vēl smagākas epidēmijas, taču to dēļ neviens nebija iedomājies izsludināt šādu ārkārtas stāvokli – tādu, kas mums liedz pat pārvietoties. Cilvēki tik ļoti ir pieraduši dzīvot pastāvīgas krīzes un ārkārtas apstākļos, ka šķiet nemanām to, ka viņu dzīve ir reducēta līdz tīri bioloģiskam stāvoklim un ir zaudējusi ikvienu tās dimensiju – ne tikai sociālo un politisko, bet pat cilvēcisko un afektīvo. Sabiedrība, kas dzīvo pastāvīgā ārkārtas stāvoklī, nevar būt brīva. Patiesībā mēs dzīvojam sabiedrībā, kas ir upurējusi brīvību tā saucamo “drošības apsvērumu” dēļ un tālab ir nolemta dzīvei pastāvīgā baiļu un nedrošības stāvoklī.
Nav brīnums, ka par vīrusu runā kā par karu. Ārkārtas pasākumi mums liek dzīvot komandantstundas apstākļos. Taču karš ar neredzamu ienaidnieku, kurš var ieperināties no cilvēka cilvēkā, ir visabsurdākais no kariem. Patiesībā tas ir pilsoņkarš. Ienaidnieks nav ārpusē, viņš ir mūsos.
Uztraucoša ir ne tik daudz un ne tikai tagadne, cik turpmākais. Līdzīgi kā kari, kas mantojumā mieram ir atstājuši virkni baisu tehnoloģiju (no dzeloņstieplēm līdz atomstacijām), tāpat arī ir diezgan ticams, ka arī pēc sanitārā ārkārtas stāvokļa atcelšanas tiks meklēti veidi, kā turpināt šos eksperimentus, kurus valdībām pirms tam nebija izdevies īstenot: aizvērt universitātes un skolas un nodrošināt lekcijas tikai tiešsaistē, visbeidzot, pat pārstāt pulcēties, lai apspriestu kultūras un politiskos jautājumus, turpmāk apmainīties tikai ar digitālām ziņām, un, kur vien iespējams, aizvietot ikvienu cilvēcisko kontaktu – ikvienu inficēšanos – ar mašīnām.
2020. gada 17. martā
Džordžo Agambens [Giorgio Agamben] |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}