friends [entries|archive|friends|userinfo]
norkoz

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| zhzh RADIO ]

[Mar. 22nd, 2019|08:15 pm]

basta
Gūgļprāt esmu pāraudzis eiženu gf vecumu un tagad mani obligāti vajag masēt ar harlijdeividsonu un matu stādīšanas reklāmām.
linkpost comment

par to roka mūziku [Mar. 22nd, 2019|09:17 pm]

gnidrologs
Grupa Om ir izcils un metafiziski unikāls fenomens mūsdienu rocka muzīkā, tāpēc baigā škrobe, ka neko vairs netaisa un laikam netaisās (divi džeki, bunga un bass). Cizneros nodarbojas tikai ar piedalīšanos savā vecajā, man pilnīgi vienaldzīgajā stoner-doom huiņā Sleep un pa malām raksta gaumīgu, bet aizmirstamu elektroniski dub tipa mūziku ar austrumnieciskām pieskaņām. Starosķ ņe radosķ laikam.

Otra lieta. Te kaut kur dzirdēju, ka Tūlim varētu tomēr iznākt jauns riņķis. Kāda vispār attieksme pret šo bandu? Man viņu kulta status liekas mazliet mākslīgs. Jā, banda ar ļoti specifisku skanējumu un izciliem instrumentālistiem, bet kopumā mūzika samērā sterila. Man personīgi patīk tikai pēdējie divi albumi un ar faktiski nebūtu pat ieinteresējies bez Schism, kas ir neapšaubāmi izcils gabals un labi raksturo "what they're good at". Velkoša metāliska psihodēlija ar kaut kādu gaigerisku/borhesisku underlying (pār)necilvēcību.
link2 comments|post comment

[Mar. 22nd, 2019|07:18 pm]

iokaste
[Tags|]

šorīt no rīta biju aizpēries uz vienu reģionālo un satiku tur... dzied Lapčenoks:
- liepu gatves galāaa, vēsta uzraksts kāds, vienkārši un nesatricicināmi - 'Vilšanās'
------
braucu tālāk pa ceļu no Jelgavas uz Iecavu, neizturēju, izkāpu aiz tās vilšanās, tā mani tik ļoti saskumdināja un aplauza, un iegāju mežā. bet tur bija ļoti forši, pēkšņi sapratu, kāpēc cilvēki grib laukos. un jā, tur bija nokārtojies viens ļoti liels lops. brīdi apdomāju atstāt čupiņu blakus, bet atmetu ar roku.

cerības/vilšanās/cerības/vilšanās/
linkpost comment

The(ir) words shalt be short and sincere [Mar. 22nd, 2019|06:42 pm]

dooora
Keeping the Synch
link1 comment|post comment

[Mar. 22nd, 2019|05:10 pm]

dooora
viendien te visai līgani atnāk līgaviņa stiprā tādā vakarā, atklājusi pāris izstādes un sārtvīna dibenus.
– klau, tu ēdusi esi? jūs pusdienās aizgājāt?
– ne-a. (nožegojas) mums plāni nomainījās par 180 grādiem.
zinot, ka viņa trīszīmju skaitļus neatzīst principā, saausījos.
– mēs dzērām sārtvīnu un kurījām amnestiju, viņa turpināja, notriecot mani un pusotrlitrīgu pudeli ar zivju mērci uz laminētā eirōparketa.
– tu droši vien domā amnēziju? apvaicājos, cenšoties vēkšpēdus izskatīties nedaudz civils.
– bet tas tači viensi tas pats, ne?
– noejam lejā pie Hasana pēc kebaba? es būtu mierā ar falafelīti.
– fak, es tagad sapratu joku par amnēziju!
– mēs viņu sakrustosim ar white man's widow, un tad mums amnestija būs rokā.
sakrustojušies augšējām ekstremitātēm, pārvarējām gravitāciju un notēmējām uz izeju.
link8 comments|post comment

The Dark Romance and Grim Reality of Life in the French Foreign Legion [Mar. 22nd, 2019|03:13 pm]

artis
In 1883, in Algeria, a general named François de Négrier, addressing a group of legionnaires who were leaving to fight the Chinese in Indochina, said, in loose translation, “You! Legionnaires! You are soldiers meant to die, and I am sending you to the place where you can do it!”

Recently, near Marseille, an old legionnaire told me about a lesson he learned as a young recruit, when a veteran sergeant took a moment to explain dying to him. He said, “It’s like this. There is no point in trying to understand. Time is unimportant. We are dust from the stars. We are nothing at all. Whether you die at age 15 or 79, in a thousand years there is no significance to it. So fuck off with your worries about war.”

[..] He warned me that the smugglers had placed a lookout directly across the river from us, and that he was watching us now, and maybe wondering why I had arrived, except that he probably already knew. The Russian was a burly man, aged 40. Around 1993 he had been a young soldier in the Soviet Army in Berlin when his unit was suddenly disbanded. Feeling betrayed and uprooted, he had drifted for three years until finding the Foreign Legion forever.

His name was Pogildiakovs. He said, “You do not live in the forest; you survive.” His men did not love him as they loved Boulanger. Still, they called the camp “Pogigrad” in his honor.

There had been some excitement the week before when a patrol surprised two couriers hurrying toward Brazil along the riverbank. One of them jumped into the river and escaped. The other, who was captured, said that the swimmer was carrying 18 pounds of gold in plastic bottles taped to his body. The captain came to Pogigrad soon afterward for a visit. That night when he heard the story he said to Pogildiakovs, “Did you write it up? Write it up! The general will jump for joy, because we still don’t know where the gold goes!”

Pogildiakovs eyed him evenly. Jump for joy? Maybe that’s what generals do, he seemed to indicate, but let’s not forget that the gold got away. The night was hot. He had had a bit to drink. We all had, even the captain, if only as a gesture. Rum and water, with Tang stirred in. Ten men were sitting around a rough-hewn table by the camp kitchen under an assembly of tarpaulins in heavy rain. They spoke in whatever French they had. Drink. Pour. Another. Enough.

Pogildiakovs got up, scowling. He said, “I do not feel at all sorry for the bastards. These are not helpless victims. They are breaking the law. Some of them make more money than I do.”

He left. Later, a dark-bearded soldier sat beside me and said, “Yes, but the ones we catch, they’re always the poor.” He was born in the Cape Verde Islands. He emigrated to Brazil, went to school in Rio de Janeiro, got a master’s degree in computer science, became fluent in English, and three years ago found himself sitting in an office working on cyber-security. He checked out, flew to France, and joined the Legion. The surprise, he said, was to find himself now as a soldier involved in suppressing Brazilians.

That night after dinner I sat in the open-sided mess hall with another group of legionnaires, some of whom I would accompany on a one-week patrol into the most remote areas of Guiana. The talk was of women. One soldier was an Argentinean who had spent $25,000 on prostitutes, drugs, and drink during a one-month binge in Amsterdam.

Another soldier said, “You’re really crazy. You risk getting killed for six months in Afghanistan, then take the money and spend it like that?”

The Argentinean said, “Everyone should do it at least once in life.” He looked at me for affirmation.

https://www.vanityfair.com/culture/2012/12/french-foreign-legion-expendables
linkpost comment

par somāļu bagātinātāju Zābakstānā [Mar. 21st, 2019|11:19 pm]

gnidrologs
Hahaha, Italian leftards already at work to minimize the incident:
https://www.youtube.com/watch?v=hAqClPdGqcY
"He didn't want to do evil, he just wanted to bring attention to what is happening with the immigration politics".

Poor guy, he didn't want to do anything bad, just set 50 kids on fire, that's all. It's all Salvini's fault!

BTW, the media is also telling us about a certain "Shamir", whose phone was used to call for help, which saved all the children. Except Shamir didn't call on the phone, he dropped the phone which was then used by this kid:
https://www.youtube.com/watch?v=fQsRNOah_nI
Notice the skin and hair color typical of a Muslim immigrant, not to mention the thick accent of the local Italian dialect!
...
Hahahaha, it keeps going:
https://www.youtube.com/watch?v=wTDrKvF5470
Now the guy is saying his daughters died "at sea" and that Italians must burn as a result. Except his daughters are safe and sound in his house and he actually has abuse of minors listed in his criminal record, along with drunk driving, which of course begs the question of how he got that job in the first place.
link1 comment|post comment

improvements of one's lot (shed included) [Mar. 21st, 2019|10:29 pm]

begemots
Tas brīdis, kad tu pēc pusstundu ilgas vēdināšanas -- ārdurvis + viss otrais stāvs -- izej ārā, ievelc gaisu dziļi krūtīs un neizelpo līdz viesistabai, lai saprastu, vai tur no otrā stāva nākusī krāsas smaka pa nakti būs tik traka, ka no rīta nepamodīsies, vai tomēr varēs mēģināt gulēt.
link5 comments|post comment

[Mar. 21st, 2019|08:45 pm]

gnidrologs
Nezinu vai skumjš vai vienkārši interesants novērojums. Kopš šī gada sākuma strādāju darbā, kas pirmo reizi mūžā ir samērā patīkams, interesants ar pastāvīgu expas iegūšanu, foršiem kolēģiem/šefu un atbildīgus, samērā sarežģītus uzdevumus. Kas ir dīvaini, ka savā budņu dienā daudz labāk jūtos, ja iepriekšējā vakarā esmu ieņēmis kādu 250 un iepīpējis (arī tabaku, protams). Tad, kad izvairos no visām šīm vielām darba dienu brīvlaikā (šancējot neko neknābāju, izņemot tabaku un čefīru), daudz biežāk čuju apātiju, miegainību un sēras par vajadzību tur atrasties. Pat prāts strādā labāk pēc "vieglas atpūtas" ar šņāgām. Nez, droši vien, ja aizietu aukstā tītarā uz kādu mēnesi, diviem, tad būtu vēl zajibisjāk, bet tas prosta nav variants. Ko es nahuj darīšu labai omai teju divas stundas comjūtingojot houm un tad nīgrā nogurumā fiksi gatavojot vakariņas un kurinot pečku, lai varētu paspēt vismaz vēl stundiņu pirms čuču muižas pablenzt un paņurdēt cibā vai noskatīties kārtējo Barsas maču?
linkpost comment

[Mar. 21st, 2019|07:40 pm]

martcore
viss ir figņa salīdzinot ar amerikāņu 50-o gadu merkūrijiem
mūsdienās visas tačkas kā čuguna bruņutransportieri, ne tur kādas individualitātes, ne laika gara atspoguļojuma
cita lieta merkūriji





(nopūta. žesc.)

link12 comments|post comment

[Mar. 21st, 2019|03:45 pm]

honeybee
Un tad, burtiski 10 minūtes vēlāk, tas pats avots:
"For the implication of resituating anthropological research in the triad of powers that be, researcher and researched may be that, as individual researchers, we can never find an audience to which we can show a ‘true’ face: ‘impression management’ towards both sponsors and people researched will be the only way to continue our existence as (paid and accepted) ethnographers. There is, clearly, a contingent limit to showing what one’s politics is about. Maybe that has been the case all along; maybe anthropologists have always been forced to maintain the secret that, in the end, they can never be completely trusted by anyone, because there are no overarching values to which any of their projected audiences can definitely hold them."
(Pels 2004, 165)

(un es esmu noraudājusies kā bērns)
link14 comments|post comment

[Mar. 21st, 2019|03:33 pm]

honeybee
As such, Castaneda’s work can be taken as giving the lie (literally) to both the liberal isolation of the self in ethnography.. (Pels 2004, 158)

sasmējos balsī

/vispār "antropologi raksta par Kastaņedu" ir smieklīgākā lasāmviela ever :D
link2 comments|post comment

[Mar. 21st, 2019|02:21 pm]

brookings
Chorus for Goddess Virtue

unpack (it like Sisyphus)
problematic (for me, maybe you)
fit narrative into
[bigoted] worldview
doo be doo
doo be doo
Submit to Virtue
linkpost comment

QOTD [Mar. 21st, 2019|12:43 pm]

honeybee
No piezīmēm/papildjautājumiem, kas pierakstīti intervijas laikā:

"ko nozīmē "godīgi izlikties"?"
link4 comments|post comment

blaumanis [Mar. 21st, 2019|09:19 am]
avralavral
Tā tas dzīvoja kādu laiciņu. Tad viņš iesāka dzert. Vakaru pēc vakara viņš streipuļodams no kroga pārnāca mājā un dauzījās ap staļļa durvīm. Viņa ģīmis izkritās un dabūja melnīgsnēju plutu, lielās, zilās acis likās kļuvušas vēl lielākas, un tajās zibēja gluži bīstama uguns. Daiļums un nedaiļums, kas Edgara ģīmī savrup bija mituši, likās saplūduši kopā un deva viņam sevišķu, neaprakstāmu izskatu.
Kādā dienā Asta madāma viņu pēc pusdienas iesauca savā istabā.
«Mīļo Edgar,» viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, «man ar jums jābaras. Es dzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.»
«Jā, madām. Es dzeru. Tiesa gan. Stipri.»
«Redziet nu! Par ko jūs tā dariet? Jūs tak tik smuki bijāt uzsākuši kārtīgi dzīvot. Un nu atkal viss pagalam.»
«Nu viss pagalam. Jā, madām jums taisnība, madām. Nu atkal viss pagalam. Tādēļ es dzeru.»
link5 comments|post comment

[Mar. 20th, 2019|10:27 pm]
biezpientaure
Nupat ir gads un mazliet vēl, kopš braucu uz 28" ratiem. Esmu jau apradis ar to, ka jāsēž augstu kā tenisa tiesnesim un ka pagriezienos kāja ķeras ratā. Šķiet, ka bērnībā lielajiem velo arī bija 28, bet tiem bija gari rāmji un dakša uz priekšu, tāpēc - cik atminos - nebija arī šo nianšu. Par šī izmēra īpatnībām un nebūšanām raksta Rodriguez (jā, iedomājieties, ka varat ne tikai aiziet pie drēbnieka Laimoņa pašūt uzvalku, bet arī pasūtīt velo ar tieši priekš sevis pielāgotiem cauruļu izmēriem). Lai nu kā, gads ir laiks, pēc kura pierod pie cita rāmja, ratiem, pārnesumiem un sazin kā vēl.

Un tad es izdarīju to, ko veloderasti (vainojiet kautski!) dēvē par N+1, nopirku vēl vienu velo. Tas ir brīvdienu emtēbē, circa 1996.g. tērauda rāmis uz 26" ratiem, ar quill stem (nezinu, kā tas ir latviski) un kanti bremzēm. Vīrs labākajos gados, vecāks par manu iepriekšējo alumīnija kalnieti un agrāk man tādi likās baigā vēsture (ok, ir jau arī, but so am i). Tiklīdz uzsēdos, sajutos kā mājās, kā griežot rupjmaizi, kā dzerot ūdeni. TĀ sajūta, kad darbojas ķermeņa atmiņa! Tas ir mans papildinājums, nevis kaut kas zem manis, nevis es uz tā. Kājas ratā neķeras. Tā ir tik laba sajūta, pat ja braukšu ar to ne tik bieži, kā gribētos. Tagad mazliet sačubinu un gaidīšu pirmo zaļumu, jo galvenā doma ir nevis jāties pa dubļu jūru par katru cenu, bet baudīt dabas svaigumu uz bijušās dzelceļa līnijas. Mazliet dīvaina sajūta, iedomāties ka kādreiz esmu tur braucis ar vilcienu un tagad atgriezties tur, izjust pavasara gaisu, sauli un krāsas - tieši tā atceros braukšanu vilcienā, kad pavasarī jau bija gana silts, lai atvērtu teju visus logus vagonā. Tehniski tas ir vienkāršs maršruts un kalnu velo tur nav vajadzīgs, bet tas būtu dubultrandiņš.
linkpost comment

Par taimingu [Mar. 20th, 2019|10:13 pm]
fedrs
Reklāma: Plāno doties uz darbu? Pasūti taksometru!
Es: Nē, iešu gulēt.
linkpost comment

[Mar. 20th, 2019|09:18 pm]

gnidrologs
Nez kāpēc pēc tā NZ incidenta poļitrukāņi un patieso ziņu prese negolosī par to kā vajag īpaši piedomāt par to, lai šis nebūtu par pamatu baklašam un raitwingerofobijai. #thoughts&prayers; #DontLookBackInAnger; #NotAllRighwingers + "vientuļais vilks ar psihisku kaiti, kura motīvi ir neskaidri".
Nope, visiem viss bija skaidrs divu stundu laikā un saucieni pēc sevis šaustīšanas (to fellow whaite peepl) papildus orveliādes eksponenciālā mērogā (až jābano fōrčans) feik morāla outreidža fonā sita augstu vilni.

Žēl, ka šitie keksi neiet bliezt diegabikšu un feikņūžeru ofisus. Breivikam rudimentārā ideja par to kā realizēt raitwing ekstrīmu bija pareizāka. Ciniski nagli oportūnisti no stānām, ar kuriem aizdiršās senāk jaukas vietas, nav cēlonis, bet sekas.
link3 comments|post comment

like a handsome oak [Mar. 20th, 2019|05:11 pm]
avralavral
My brother lay down in bed
Like a handsome oak;
The bride lay down beside him
Like a mountain cranberry.
*
Iegūlās mans brālītis
Kā skaistais ozolīts;
Dagūlās tautu meita
Kā sārtā brūklenīte.

LD24921 (ibid.)
link1 comment|post comment

if the heifers trot obediently [Mar. 20th, 2019|05:06 pm]
avralavral
I watch the heifers
On my way to my bridegroom:
If the heifers trot obediently,
I'll have a good life.
*
Telītēs mērķi ņēmu,
Kad iedama tautiņās:
Ja telītes labi gāja,
Tad būs laba dzīvošana.

(LD 16481, Latvian Folksongs. Interlinear Translation, 2012)
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]