Kamēr jūs, dāmas, COSā, es aizgāju rajonā uz jaunā radošā kvartāla (tā viņi paši teica) atklāšanu. Es, godīgi sakot, vispār šo kantori (ja, tā var teikt?) diez ko augstu vispār nevērtēju, gan pēc visām tām snobiski, nervozi nemākulīgajām izdarībām manā aiziepriekšējās darbvietas pieredzē, gan attieksmes, gan sazin kādas vēl ķīmijas dēļ. Bet nu gāju! Un dabūju visu pēc pilnas programmas. Tur bija visi. Noplukušā pagalmā drūzmējās stilīgie miljonāri, mākslai devīgie uzņēmēji, komerciāli veiksmīgi literāti, hipsteru autoritātes, mākslas profesionāļu elite, reklāmas jomas dinozauri, Hanzas vidusskolas 12. klases skolnieces un popmūziķi. Drūzma bija ārprātīga, bija divi bāri un skatuve – tur angļu valodā notika prezentācijas, ko lāgā nevarēja līdz galam saklausīt no attālākiem stūriem. Tāpēc nevaru pateikt, ko prezentēja. Mans vīrs bija visnestilīgākais džeks ballītē, mierināju viņu ar domu, ka viņa krekliņš ar darbavietas logo norāda, ka viņš pārstāv veiksmīgo uzņēmējdarbību. Tas gan nekā neglāba to, ka pēc alus bija kārtīgas zaļumballes cienīga rinda. Vēl bija Absolut atpūtas telpa, mājīgi balta ar zilām gaismām un sēžammaisiem ar alkoholiskā dzēriena logo. Atradām paziņas, un bez liekas ironizēšanas prasījām, kur te ir māksla, jo patiešām nevarējām to atrast. Izrādās, bija jātiek garām alus bāra pulciņam. Un tur tad arī tā bija – koši baltās, līmes un krāsas tvana piesātinātās telpās bez logiem un gaisa, man viegli sākas reibt galva. Pieklājīgi aplūkojām darbus un mudīgi devāmies uz blakus esošo lielveikalu, lai iegādātos pāris pudeles Normandijas sidra un kaķu smiltiņas.