Kamēr dzelzs (lasi – dusma) vēl karsta. “Spēlēju, dancoju” Valmieras vasaras teātra festivālā.

Tev ir Rainis, tev ir mūzika, kas, iespējams, ir izcilākais, ko “Iļģi” radījuši, tev ir satriecoši skaista vieta – Valmiermuižas varenais mūra stallis, tev ir Tots, kuram jaunība deg acīs un balss atļauj noticēt visam, ko stāsta spēlmanītis, un Lelde – Inga Apine, kura vizuāli arī Latvijas mērogā būtu šobrīd Lelde nr 1, un zviedru horeogrāfs, kurš viens pats visas divas stundas ar savu kailo torsu varētu virpuļot pa staļļa pagalmu, bet nē, tu uztaisi mičkājumu ar mūsdienu lauku kāzu un sātanistu klišejām, salūtu un izstieptiem, tipa simboliskiem, rituāliem, turklāt tas viss šausmīgos kostīmos. Eihi ziepēs, Heinrihsoni ziepēs.