La Flor De Mal [entries|friends|calendar] una chica mala [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Kā Jau Piektdienās. [03 Mar 2006|05:00pm] [ mood | ak, nē ] [ music | Greener - Hurricane ] Sašutumā secinu, ka SEB Unibankas līguma noteikumos ir pa pilnam pieturzīmju kļūdu, kas maina visu teikuma būtību un liecina par pamatīgu tā sastādītaju imbecilitāti. Es apgūstu kursu, kur paniedzējs vienā laidā uzdod retoriskus jautājumus, to skaitā mājadarbā padomāt, vai būtu ētiski sūtīt atpakaļ uz dzimteni sievietes, kuras, izvairoties no nežēlīgās birokrātijas, nelegāli emigrējušas uz ASV no Āfrikas islama valstīm, kur notiek sieviešu apgraizīšana, lai liegtu tām baudas priekus. Atklāti sakot, man viens pīpis. Visi ir apmierināti, arī tās jukušās babenes, kas, savos jašmakos ievīkstījušās, dedzina Valentīndienas apsveikumus un plīša lācīšus Pakistānā vai hvz kur un tādas pašas, kas, pat Rietumos dzīvojot, nemāk uzrakstīt savam bērnam skolā zīmi. Rasisms, medicīna, Foreign Affairs, politiskā ētika, dajebkas cits, vienalga par islamu. Bez musulmaņu eksaltētajām izdarībām virs zemes nekas cits vairs nenotiek, islams no rīta, pusdienās un vakariņās. Tak amatpersonas šauj cilvēkus, amīši sacer neprātīgas konspirācijas teorijas, latvieši zog miljonus un krieviem gāzes karš, bet viņi man diendienā rīvē sejā to patoloģisko islamu un gudrus spriedelējumus, lai gan nekad to nav sapratuši un nemūžam nesapratīs. Ejiet d***ā mūžu raudzīt un lieciet man svētu mieru. Arvien biežāk 'pasēdēt pēc skolas' nozīmē atgriezties mājās nākamajā dienā ar sāpīgi dunošu galvu un trīcošiem muskuļiem. Nu kā jau piektdienās. 3 comments|post comment

Izvirtulis [20 Feb 2006|09:11pm] [ mood | bīstami labs ] [ music | Tone Damli Aaberge - The Bliss Song ] Džei Džei sarūpējis visiem jaunu skatāmgabalu, kuru, ja vien mulsumu neizraisa Francijas intelektuālā sabiedrība, gara priekšspēle un apgraizīti vīrieši un skolā nav bijis grūti domāt līdzi filozofijas pamatu lekcijās, ir vērts redzēt kaut vai dēļ pāris pērlēm iz Didro metafizikas un Tērbušas erotiskajiem stāstiem. 'Viņš nebija mīļākais, bet sniegavīrs - kā pieskaras, tā izkūst.' Laba iespēja tapt informētam par Sokrāta seksuālo orientāciju, paklausīties Serža pornomeldiņus un noslegumā papriecāties par adult video uz molberta, nemaz nav jāpieslēdz Viasat Zelta pakete. Sārtums ļaužu sejās, tiem atstājot zāli, gan bija skaidri samanāms, Denī Didro viņus, acīmredzot, bija apgaismojis. Ar smīnu uz sejas secinu, ka daži ir laimīgi, daži lēni, bet neatlaidīgi par tādiem kļūst, daži, savukārt, izliekas, ka nav, bet daži joprojām nevar norīt to krupi, ko Dievs viņiem iedalījis. 2 comments|post comment

Piena Upe Ķīseļa Krastos [17 Feb 2006|02:25pm] [ mood | weird ] [ music | L'Aura - Today ] Cik maz vajag laimei. Galvā šorīt plūst un mutuļo saskābuša piena upe nobrukušos ķīseļa krastos, un mutē gandrīz vai PVA līmes garša kā bērnudārza mākslas stundās, kad bija jālīmē aplikāciju puķes pie papīra salvešu turētājiem. Atgulšos sofa, ieņemšu analgīnu, uzlikšu zaļās tējas kompresi, ja tāda reiz ir cena, kas jāmaksā par nodeldētiem papēžiem un traki labu atpūtu. Jūtos glaimota, mīļais brālis par mani no sirds gādā, ne tikai apdāvinot ar saimniecībā noderīgiem dindāļiem, bet arī neļaujot man kļūt par vieglas uzvedības sievieti un visiem vīriešiem, kas jelkad izrāda par mani interesi, apsola 'sadot pa seju'. Mums abiem atrodoties vienā izklaides zonā, es jūtos kā Dieva ausī, un ir absolūti skaidrs, ka neviens mani nepiedurs ne mazā pirkstiņa un visiem pretendentiem būs jāiziet face control. Bet, ja dažreiz izdodas aizlavīties, tad neba nu uz ilgu laiku, jo brālis kā partizāns visu novēro ar rezerves acu pāri pakausī. Vakarnakt, pašā līksmības smailē, skatos, brālis jau atkal stāv kā briedis pūļa malā, dusmīgu seju saraucis un manu rozā rokassomu vēcinādams kā signālu, ka jātin makšķeres. Neredzamās rokas teorija darbojas ne tikai ekonomikā. 9 comments|post comment

Pikanti [15 Feb 2006|01:56pm] [ mood | complacent ] [ music | Cake - I Will Survive ] Kad es solārijā pagalam kaila, bez apakšveļas, tik vien kā piesedzoties ar kažociņu, joņoju pie jaunā administratora zūdīties, ka nedarbojas poga 'start', jo šoreiz gan biju pārliecināta, ka esmu iegājusi pareizajā kabīnē, man iešāvās prātā, ka kļūt par šāda veida upuri ir tikpat aizskaroši kā savā vārda dienā saņemt no miesīga brāļa, & partneriem  vibratoru, speciālo g-spot, ar gliteriem, kas pats par sevi ir visai aizvainojošs žests un, ja vien es būtu par gramu puritāniskāka + frigida vecmeita, es sadusmotos un iespraustu to lietu viņiem starp acīm. Tādas palīgierīces cilvēki parasti, krēslas stundā paslepus ielavoties intīmpreču salonā un mulsi tvīkstot, iegādājas paši, nevis publiski saņem viesībās, sudraba papīrā ievīstītu, ar piebildi, ka ļoti dārgs un seksa industrijā varen pieprasīts.   Tādas 'vakardienas' vajadzētu sastādīt oranžos māla podiņos un kultivēt  kādā dendrārijā zem latīniskā sugas nosaukuma tizlums vulgaris. Greizsirdība kā tāda man šķiet trakoti uzbudinoša un vēlama parādība, bet, lai, manifestējot savu sašutumu, tā kļūtu par katalizatoru, ir jāmāk otru ieinteresēt, nevis piesist krustā un apmētāt ar puvušiem brokoļiem. 15 comments|post comment

Mehāniskais Apelsīns [08 Feb 2006|10:59pm] [ mood | happy ] [ music | Jewel - Foolish Games ] Vakardien, savu sāpošo zobu apskāvusi, ieklīdu Regnāra Vaivara radošajā arēnā, padomāju par vēlmēm, dabīgām un kultivētām, paklausījos dvēseles brāļu dzeju starpbrīdī un, pirmajā rindā sēžot, teju dabūju simbolisko pienu uz savas zamšādas. Alekss un viņa zvēriskā banda man sagādāja baiļu drudzi jau pirmajās 5 minūtēs, tātad kolorīts veiksmīgs. Caur sāpēm es vāri, bet apmierināti applaudēju, bet krustmāmuļu, kura šādas izklaides nepiekopj kopš 90. gadu vidus un kuru es, par nelaimi, izvēloties nepareizu taktiku, gribēju nostādīt atpakaļ uz kultūras takas, diemžēl piemeklēja radikāls kultūras šoks. Šodien savukārt politkorektā Nila Muižnieka vadībā uzsākās mans ilgais ceļš pretī iecietības, vienlīdzības, multikulturālisma, integrācijas kā absolūto vērtību pilnīgai atzīšanai un rasisma, ksenofobijas, romanofobijas utt. utj. izskaušanai no savas morālās apziņas. Pie joda, un es cerēju, ka viņš man iemācīs virtuozi kariķēt. Pirmais vitālais atzinums: 'Mēs neesam Eiropā. Eiropā mēs būsim tikai ar brīdi, kad Latvijā tiks uzcelta pirmā mošeja'. Tauta, mēs drīz integrēsimies, 'mehānisko apelsīnu' kā velnam pelavu pilna pasaule. 4 comments|post comment

Guess Who's Back [02 Feb 2006|04:50pm] [ mood | mānīgs ] [ music | Dashboard Confessional - The Best Deceptions ] Savā trakajā amoka skrējienā biju gandrīz vai aizmirsusi, cik labi ir mājās. Dzīvošana daudzdzīvokļu namā neapšaubāmi ir vēlamas pārmaiņas, taču nav vis nekāda medusmaize. Diendienā jāsadzīvo ar traumējošiem trokšņiem, neesmu radusi, ka metra radiusā ap manām namdurvīm kāds taustās un astoņpadsmit reizes dienā žvadzina atslēgu saišķus. Augšējie kaimiņi veic eiroremontu 16 stundas diennaktī, pārējie zvetē pa trubām, lai pirmie beidzot apklustu, citi skaļi un bieži raud/rej, vēl citi skaļi ķīvējas un pēcāk nodarbojas ar ekspresīvu mīlestību. Kurpju šņores un asie priekšmeti man, protams, tika atņemti jau iepriekš. Arī dziedāt vannā nav īsti parocīgi, jo vēlāk tas atbalsojas kāpņu telpā sastapto kaimiņu nīgrajās fizionomijās. Tāpat dzīvesveids tāds šaubīgs, izlaidīgs un neveselīgs, piesātināts ar alkoholu, medikamentiem, 12 minūšu cepināšanos mākslīgajā saulē, pa ceļam uz mājām paķerot ēdienu no Kebabs Fix, kur mani regulāri apšmauc par vismaz vienu vistas kebabu. Taisni vai brīnums, ka tas viss un vēl vairāk man ir palīdzējis. 18 comments|post comment

My Endless Numbered Days [31 Dec 2005|06:08pm] [ mood | desperate ] [ music | Everclear - Local God ] Vai nu salst tas, ko sasildīt nevar ar prastiem tautas līdzekļiem, vai arī patiesi mājās tik auksti kā Veidenbauma tumšajā studentu istabiņā. Arī par to, ka virs zemes nav taisnības, mēs esam vienisprātis. Tikai vakariņās man nevis skābi kāposti ar maizi un renģes, bet lašmaizītes un pudele šampanieša, lai jaunais gads neapvainojas un nesaspļauj sejā kā iepriekšējais. Šovakar saticīgajai plejādei 'jauns', 'skaists' utt. pievienojas arī neiederīgais 'vientuļš'. Spītīgi atšuvusi visus dzīrotgribētājus un gribētājus kā tādus un, ar dežūrsmaidu uz saraudātās sejas, laipni atbildējusi pāragru apsveicēju zvanus, es pašmocībā palīdīšu zem segas un klausīšos kā ap pusnakti pagalmā gaudo suns, kamēr vecais gads uzsprāgst augstu debesīs kā miljoniem krāsainu ziedu virs māju jumtiem un kā netīras, izdegušas ķeskas nokrīt atpakaļ pie laimīgo kājām, atgādinot par izdegušiem sapņiem. Par spīti visam novēlu jums mīlīgu un jauku virsūnākošo gadu. 4 comments|post comment

Kā Es Glābšos [29 Dec 2005|01:43am] [ mood | pied****s ] [ music | Tobago! ] Aiz gultas, pie iepirkumu maisiņiem, zīlēšanas kladītēm un gadu gaitā pieraudātiem mutautiem, dusmās aizmestā muzikālā atklātne ar saldajiem vārdiem šonakt sakustējās pati no sevis, un mokošā klusumā atskanēja Bēthovena veltījums Elīzai, tik spalgs un svelošs kā sāls uz manām svaigajām rētām. Nicīgu smīnu raisošajā, vecmeitīgajā rokasgrāmatā, ko joka pēc saņēmu Ziemassvētkos un kas, domājams, paredzēta pieviltām, neapmierinātām un dzīves garlaikotām feministēm, diemžēl neatradās vienīgi pamācība gadījumā, ja vīriešu kārtas modelis patvaļīgi atsakās funkcionēt. Arī garantijas talons nenāk līdzi. Dzīvoju uz nervu tabletēm, draugiem un prombūtnes. Un tāpat kā šodien ar supermomentu beidzot pielīmēju savam bērnības porcelāna enģelītim nolauzto spārnu, es turpmāk līmēšu savu muļķa izplūdušo sirdi pa gabaliņiem vien un kļūšu nelaimīga kā Kamī Kaligula, ar visām tā ekspresīvajām un Džilindžera piepušķotām samaitātajām izpausmēm. 12 comments|post comment

Dzīva Pasaka [23 Dec 2005|11:58pm] [ mood | hyper ] [ music | Coldplay - We Never Change ] Jūtos kā ledus karaliene savā pilī. Aiz visiem logiem teiksmaini piesarmojusi un sastingusi pasaule. Un tie bērzi, tie bērzi kā pasakās iz bērnu dienām par apburtajiem mežiem, iedomu valstībām un ziemeļbriežiem. Vakar vēlu vakarā stāvēju pie LNO, kājās man kurpītes, mugurā krepa svārciņi un knaps mētelītis, ausīs joprojām skan Čaikovskis un librets no stāsta par mīlu un apsēstību, kura pārnesumā uz mūsdienām man ne vienu, ne otru tā īsti neizdevās jutekliski tvert (un, manuprāt, pats Puškins man piekrītoši pamātu), pavadonis drebelīgi mīņājas, spelgonis kniebj, taksometra šoferis nepacietīgi bungo pa stūres ratu, bet es kā apburta blenžu uz Bastejkalna kokiem un nožēloju, ka ziema viscaur neizskatās tik gaumīga. Un tās milzu baltās, necilās plastmasas sniegpārslas, pēkšņi kā izsnigušas no kadra kādā nepiepildāmā Ziemassvētku mākslas filmā, atdzīvojas un mirdz laternu gaismā sirmajos zaros. Milda smaida, izplūktā egle pie pieminekļa slejas ar visu tai piemītošo lepnumu, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Jo pašā pēdējā brīdī sirsniņā beidzot ienākusi noskaņa - pēdējā mirkļa Marksa teksti pēdējā oficiālajā mācību dienā šajā gadā, pēdējā mirkļa pušķīši, lentītes un sainīši un pēdējā mirkļa tērpi no veikalu plauktiem. Tālu no rutīnas dzīve sit augstu vilni. post comment

Par Trojas Zirgiem [20 Dec 2005|12:36pm] [ mood | anxious ] [ music | Bjork - Isabel ] Tīri aiz intereses lasu diezgan saistošu ekofeminisma literatūru, un nupat iešāvās prātā, kā mana sievišķā spriešana tika kārtējo reizi noniecināta. Nesen, ciemojoties pie draudzenes, es ieraudzīju, ka attēls un viņas monitora ir apgriezies par visiem 180. Viņa gan bija jau pieradusi, bet rīkoties ar tādu bija pagalam grūti. Mēs, divas blondīnes, ņēmāmies spriest, ko darīt, kā būt. Apgriešana kājām gaisā neesot līdzējusi, jo tad tā ierīce mainot krāsu. Zvanīt datorģēnijiem - vienīgais saprātīgais risinājums. Datorģēniji, izrādās, nekad neko tamlīdzīgu nav redzējuši, tas neesot iespējams, tā nevarot būt, un vispār - mēs tak esam sievietes, un ko mēs vispār lienam, kur sievietēm savu mūžu nav jālien! Pēdējais datorģēnijs pravietiski un bez jokiem paziņoja, ka tas taču trojans, bacilis visīstākais.Vajagot formatēt. Turklāt ātri, jo savādāk viss pagaisīšot bez pēdām. Mēs papurinājām blondās galviņas un saraucām šaurās pierītes pārliecībā, ka nav vis nekāds zirgs un jābūt kādam primitīvam risinājumam. Datorģēnijs par mums ļauni smējās un plātījās, ka tādus esot redzējis 8 reizes. Vēlāk atnāca vienkāršs kaimiņu puisis, nospieda podziņu, un viss bija kā argāk. Ir jau laikam ļaudis, kas formatē arī tad, kad muša pietaisa uz ekrāna. Un vēl ir ļaudis, kam labpatīkas domāt pēc viens no/ vai patriarhālās loģikas, jo, pasarg dievs, abi/un taču nozīmētu, ka arī sievietes kaut ko saprot, kaut vai ar kailas intuīcijas palīdzību. 7 comments|post comment

Oh Well [19 Dec 2005|01:49pm] [ mood | anxious ] [ music | Astor Piazolla - Libertango ] Pienāca brīdis, kad man bija vajadzīga maza, glīta fotogrāfija uz ātru roku. Es iesoļoju fotosalonā, ieskatījos spogulī un pat ļoti apmierināta apsēdos pozēt. Man padomā bija askētiska, nopietna bilde pretskatā. Laipnais kungs ar maigo balsi, iedomājies, ka ir pats Antons Korbeins, ņēmās mani grozīt un stumdīt, aiztikt un lika atņirgties pret kameru visos iepējamos rakursos, un manas vēlmes viņam bija saucēja balss tuksnesī. ''Brīnišķīgi,'' viņš dvesa un apgalvoja, ka viņa aparāts nefunkcionē, ja es nesmaidu. Es ieteicu viņam aparātu nomainīt, lai kurš tas arī nebūtu. Pēc stundas es salonā atgriezos, apraudājos un pēc diviem kvartāliem ar nopietni iedragātu pašapziņu atstāju bildes atkritumu tvertnē pie McDonalda. Vakarā es izmisuma dzīta nobildējos 15 minūšu iestādījumā Maksimā, kur visiem vienalga, smaids, vieplis vai plika pēcpuse. Pēc dažādu lētu krāmu izcilāšanas, es atgriezos pēc bildēm un uzzināju, ka tās ''atvainojiet, nav saglabājušās''. Priecīgus Ziemassvētkus, skaudīgās maitas. Pasta padarīšana man ir tumša bilde. Pat prastākie apsveikumi, kurus es jelkad sūtu mēdz iesprūst un 3 mēnešiem vai pazust pavisam. Šorīt apgriezu māju kājām gaisā, meklējot svariņus, ar kuriem varētu nosvērt pasta sūtījumus, jo man ir pamats apšaubīt savu finansiālo celtspēju. Vajadzēja labāk visiem nopirkt putuplasta pīlītes, nevis lielkravas priekšmetus. Tiem, kas Eiropas Savienībā, gan labi, bet adresāti trešās pasaules valstīs un pāri okeānam savas dāvanas saņems ap janvāra beigām. Priecīgus Ziemassvētkus. 2 comments|post comment

10am Ir Agrs Sestdienas Rīts. [17 Dec 2005|12:16pm] [ mood | weird ] [ music | Beck - Loser ] Kad es sašutumā un ar asarām acīs stāstīju par video, kur kādā trešās pasaules mežoņu valstī ražošanas procesa ērtības labad dzīvus trušus sakar rindās, viens mežonis nocērt viņiem galvas, attiecīgi nākamais rindas kārtībā rociņas un kājiņas, kuras vēl izmisīgi maļ gaisu, un visbeidzot pēdējais mežonis, vēl dzīviem esot, viņiem ar vienu veiklu kustību novelk balto kažociņu un izrauj zaķēniem iekšas, mani iejūtīgie studiju biedri smējās pilnā kaklā. Varbūt tādēļ, ka attiecīgajā momentā mugurā man patiešām bija baltas trušādas puskažoks. 50% gadījumu tomēr trušāda tiek aizstāda ar kaķi, jo pēdējam apspalvojums ne ar ko neatšķiras no pirmā. Tagad man ir skaidrs, kādēļ suņu un kaķu klubi uztraucas, ka balto kaķu gandrīz vairs nav. Tad es gan mazlietiņ piesarku un atzinu, ka esmu noziegusies pret mazajām radībiņām, bet skaistums, redziet, prasa citu upurus, ne tikai savējos. Naktī es nevis pļēguroju kā lielākā daļa tautas, bet līdz par rītam skatījos jau kādreiz redzētas multenes un litriem dzēru ķiršu tēju. Tagad turpinājumā svārstos starp Finding Nemo un  Ice Age2. Miegs nāk, bet aizmigt nav iespējams pie labākās gribas, jo tēvs skatās Smokie koncertu. Omg. To viņš turklāt dara jau no desmitiem un spītīgi apgalvo, ka desmit, tas jau nav vis rīts, tas ir dienas vidus. Tas, ticiet man, nav kā skatīties LNT ziņas vai vācu melodrāmu. Man atliek animācijas, ķiršu tēja un cerība, ka neizbirs logu rūtis. 3 comments|post comment

Mazliet Ironijas Un Vēl [15 Dec 2005|08:47pm] [ mood | sleepy ] [ music | Depeche Mode - Walking In My Shoes ] Pēc pāris nodaļām no Mein Kampf man tapa skaidrs, kādēļ Madagaskarā nemirdz Dāvida zvaigzne un joprojām dzīvo tikai lemuri, nevis ebreju masas un tas, ka vienīgais iemesls, kādēļ āriešu rase, dzejnieku un filozofu tauta, kam ir Šillers, Gēte, Kants, iespējams, arī Hēgelis un galu galā Markss, spēja noticēt tik it kā konsekventam, bet pilnīgi aplamam, dažviet pretrunīgam, jēlu metaforu piesātinātam un primitīvam melns-balts izklāstam, bija vienīgi āriešu samaitāto asiņu rezultāts, bet Ādolfs pats bija ārieša etalons -  blonds, zilacains un slaids. Es atskārtu, ka pēc skata apmēram pārzinu autobusa pasažierus noteiktos diennakts laikos. Ap sešiem, piemēram, mēdz vizināties izspļauts princis Čārlzs pēc skata. Šodien ir īpaši smaga un spiedīga diena, tumša, mitra un tā vien velk uz siltiem pēļiem, studenti snauž semināros, darba ļaudis stāvus snauž transporta līdzekļos, Čārlzs aizdomīgi snauda, ieāķējies ādas rokturī, kamēr aizmiga pavisam un uzvēlās man virsū ar visu Maximas maisu. Pasažieriem (tiem, kas nebija jau aizmiguši) bija jautri, un viņu pelēkajās, miegainajās sejās iespējams šodien pirmo reizi iekrāsojās zobgalīgs smaids. Dzīve kļuvusi pagalam ironiska - tie kuri kādreiz šķita tāli un iekārojami, tagad paši nāk, līdzīgi kā runči uz baldriāņiem. Un 'iepriekšējā' dzīve kā konservu kārba, piesieta sunim pie astes, tomēr vēl velkas līdzi ik uz soļa. post comment

Krēslas Stundā [03 Dec 2005|03:59pm] [ mood | relieved ] [ music | Kelly Clarkson - Beautiful Disaster ] Vakar man šķita, ka kopā ar vilcienu mani nolaupījusi Al Qaeda. Visā vilcienā atrados es vienīgā, caur vagoniem šaudījās mašīnista palīgs radikālā islāma terorista paskatā, un Rīgas Centrālā stacija bija slēgta. Es garlaikoti lasīju Noamu Čomski un nolēmu krist panikā vēlāk, kad kaujinieki man liks paceltām rokām izkāpt. Izrādījās gan, ka esmu par daudz no sevis iedomājusies, patiesībā bija pavisam neintetresanti - kārtējais nenobriedušo prātu anonīmais zvans. Visskaistākais decembris ir ārpus Rīgas, ar karstvīnu, murrājošu kaķi pie kamīna un vēl neskartu sniegu jūras krastā. Tad šķiet, ka svētki nav sadomāti un tik vien kā uzzīmēti uz māju sienām un ieslodzīti TV ekrānos, vai notverti un ar varu sakārti veikalu skatlogos un eglēs, bet pavisam īsti, sataustāmi leduspuķu aukstumā, sasmaržojami kanēļa elpā un sagaršojami svaigā jūras gaisā. Bet tramvaju durvju čīkstoņa, ko es dzirdu guļot savā gultā, man vairs neļauj tā justies. Pašlaik ārā krēslo un bērzos, galotnēs sametušies, tup melni kraukļi. Izskatās pēc vientulības. 2 comments|post comment

Suņu Prieks [26 Nov 2005|12:46pm] [ mood | confused ] [ music | Rufus Wainwright - California ] Izrakuši milzu bedri zem sētas, pa nakti ieradās 2 neglīti, klaiņojoši kranči, izkāvās, apbērnoja mūsu nabaga jauno, naivo kucīti, kura vēl nezina, ka nevar tā dot pa labi, pa kreisi un no rīta, kad tapa pieķerti, aizbēga astes kājstarpē ierāvuši. Dumja jau viņa ir gan, bet piedienīgu vācu aitu partneri bija tomēr pelnījusi. Viss materiāls sabojāts. Vakarnakt šie bija atnākuši atkal, šoreiz rīvējās gar sētu un nelabi vaukšķēja. Es nogribējušos suņu gaudu pavadībā stūmu iekšā pa vienu smadzeņu puslodi Ruso, pa otru plānošanas nenovēršamību, sastrīdējusies biju ar pus pasauli, un pat galva negriezās ne pa labi, ne kreisi. Nu jau ir labāk, bet dienas divas nevarēju paskatīties uz sarunas partneri, kad tas runā, tikai lūrēt caur pieri vai grozīt rumpi kā nelaimīgs robots. Un kad trolejbuss strauji nobremzē, tad sajūta tāda, ka es palieku uz vietas, bet galva ar trakotām sāpēm nolido no pleciem un ietriecas vadītāja kabīnes stiklā. Vajadzēja ikrīta laisko izstaipīšanos veikt mazliet uzmanīgāk. Lai arī mans uzvārds jau tā ir izteikti unikāls un radu loks, kas to mantojuši, ir mazs, taču Latvija, izrādās, ir vēl mazāka - mana radiniece ir bērnības draudzene pasniedzēja mātei. Nice, vismaz ar Komunistiskās partijas manifestu man problēmu nebūs. 4 comments|post comment

Dzīve Nav Kino [21 Nov 2005|10:44pm] [ mood | content ] [ music | U2 - Wild Honey ] Es vēl nebiju kā nākas pašķendējusies par slapjdraņķi un to, kādos tik veidos tas man neskādē, kad pēkšņi iestājās ziema. Sals knieba degunā, šampanietis dzirkstīja uz Latvijas veselību, Vaira runāja lielas lietas, izskatīdamās skaista, cēla un mazliet pēc Nikolas Kidmenas, un veterāni pie auss skaļi un godbijīgi dziedāja valsts himnu. Svētku salūts aiz dūmu mākoņiem bija knapi saskatāms, un no debesīm uz manas baltās trušādas sāka birt pelni un izdedži, liekot man bēgt un sajusties kā filmā Dantes Smaile. Tas šķita tik zīmīgi, ka, ja es būtu, piemēram, rakstnieks, nevis nieka politologs, tad uzrakstītu par to kādu metaforisku apcerējumu. Par filmām runājot, lai gan mana un guntrinnas kino gaume ir traģiskā pretrunā (viņa parasti vēlas skatīties Holivudas grāvējus Kolas Laukumā, bet es latviešu dokumentālās filmas), mēs tomēr radām consensus un noskatījāmies Flight Plan mājā, kurā mīt kino, un lai kā es pukstēju un stenēju, tā filma bija lieliska, un, izejot no zāles, man bija grūti atrast pat sižeta nejēdzības, kam piesieties (vai varbūt stipri jūtamie mātes instinkti man beidzot sagandējuši uztveri). Lai arī to deklarējot var piesaukt nelaimi, visumā dzīve rit pa pirmo. Un tomēr tā nav vis nekāds kino, bet gan, manuprāt, kā Oskara ceremonija vai vismaz kinofestivāls, kur katrs cīnās par savu ''zelta palmas zaru''. 8 comments|post comment

Sūklis Bobs. [15 Nov 2005|02:27pm] [ mood | bitchy ] [ music | Ursula 1000 - Kinda' Kinky ] Nu bļe, kā es neieredzu izpārdošanas un visādas glupas akcijas, kur visi svampā viens otram uz galvas, izkliedz viepliskas replikas un sajūsmā spiedz kā kucēns Mopsis Artava dzejolī par suņu prieku. Vējš sacēlies gandrīz kā 69. gadā, visu acu priekšā norāva man šalli un teju vai aptinās ap kaklu pagalam melnam čigānam, kurš izmisīgi mēģināja notirgot rūtainus kreklus un ar varu stūķēja tos sirmam onkulim somā. Mans jaunais auskars pārplīsa uz pusēm. Esmu izsmēlusi kavējumu limitu universitātē. Man sāka sāpēt vēders no ābola, ko, gluži kā Zīgerista banānu laikos, dāsni piešķīra kādas priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros. Bez tā visa esmu ar-datortehniku-uz-jūs sieviete un man līdz asarām noriebās drausmīgie svingeru piedāvājumi, sexiest singles un trīsstūrīgie muskuļkalni, kuri katrreiz izlec uz ekrāna. Jau pāris dienas manī urbjas kārtējā untumainā kaprīze un cenšas iestāstīt, ka es pilnīgi noteikti vēlos pekinieti. Visbeidzot, ejot gar Emporio Armani skatlogu un ielūkojoties atspulgā, es sapratu, ko mitrā laikā atgādina mana frizūra. Ja vēl kāds aicinās mani uz randiņu ar ģeniālo domu ''iedzert pa kokteilītim'', kad patiesie nolūki ir skaidri nolasāmi no trulajām ačelēm, es apvainošos un sadošu pa seju ar viņa lētajām cigaretēm! Es pati nesaprotu, man veicas vai nē. 7 comments|post comment

Klaunu Intermēdija [11 Nov 2005|03:31pm] [ mood | cold ] [ music | Guns'n'Roses - November Rain ] Vēla pēcpusdiena, Kronvalda parks, par vienu gadu vecāka kā pirmīt un ļoti laimīga, es gausi soļoju pa asfaltēto kājceliņu. Asinssarkans sirds formas rudens kā simtiem mirušu taureņu nolemtīgi metas zemē, lai rāmi noglāstītu manu silto vaigu, sapītos sētnieka sirmajā matu ērkulī, uzdurtos uz dāmu zābaciņu spicajiem papēžiem, pieliptu steidzīgu biroja darbinieku dramatiski melnajiem ādas portfeļiem un aizsteigtos kopā ar viņiem vai aizķertos rozā kostīmā tērptam pūdelim frizūrā un krāgā viņa korpulentās saimnieces krāsotas ūdeļādas imitācijai. Un, šķiet, krītot viņš čukst man ausī, ka nekas neturpinās mūžīgi. Es arī atnesu mājās mazliet asinssarkana rudens, paslēpušos pūkainajā piedurknē. Un kad, darba ļaudīm rosoties parkos un dārzos, viss krāsainais spožums un bezgaumība baltām dūmu straumēm beidzot saskrien debesīs, skatienam atklājas neveikli kaila un netīkama miesa. Skats no mana dienvidu loga izbalējis pavisam bāls un bezcerīgs, un aiz greiziem koku ķeburiem rēgojas sarkanpelēki skārda jumti. Pēc lieliem priekiem, kā zināms, vienmēr nāk lielas bēdas, tādēļ jau trešo dienu, Tarantino filmu šāvienu trokšņiem fonā skanot, es klusi un skumīgi graužu Emīla Gustava šokolādi un domās mācos nebūt nekam nederīga sieviete. Smieklīgi. 1 comment|post comment

Love Is In The Air [05 Nov 2005|12:46pm] [ mood | peaceful ] [ music | Anna Nalick - In The Rough ] Kamēr ievelkas kumelīšu uzlējums manām pēc vakarnakts pietūkušajām acīm, pakavēšos atmiņās par seksopatoloģisko vakardienu. Rudens ir tik saulains, ka vīrieša cilvēkiem pavasaris jau tagad sakāpj galviņā, un viņi ķer sievietes uz ielām un ar varu spiež bučāties. Man gan izdevās iesprukt autobusā un apmesties blakus labam cilvēkam, kurš pieturā bija laipni palīdzējis sirmai večiņai ar sarakstiem. Labiem cilvēkiem, tā runā, esot laba aura. Nepagāja ne 5 minūtes, kad labais cilvēks sāka mani savādi pētīt. Pēc brīža viņa ūzas jau bija pa pusei novilktas, atsedzot visai necilos piederumus, un man pievērsts jautājošs/aicinošs skatiens. Es, rūdīta sieviete, kas radusi pie dažādiem izlēcieniem, novērsos, savaldīju nervus un nolēmu izkāpt pie Nacionālā teātra. Diemžēl čas pik uz Kr.Valdemāra ielas nekad nebeidzas, un labais cilvēks, stūrī ierāvies, ārpus pārējo pasažieru redzesloka, turpināja drudžaini priecāties, es, savukārt, aiztrausos labi tālu no viņa un turpināju klausīties Annu. Autobuss vilkās lēni kā ebrejs uz nošaušanu, pa to laiku labais cilvēks iespēja novilkt arī kurpes un zeķes un uzrotīt savas ūzas virs apakšstilbiem un iekārtoties visai parocīgā un elegantā pozā. Tas nu gan bija par daudz, un, saņēmis manu zvērīgo skatienu, labais cilvēks kā apsvilis metās apģērbties, beidzot arī teātris bija pietuvojies logiem, un es izsprāgu pa durvīm kā korķis. Tas ļoti atsauca atmiņā neseno likstu trolejbusā ar puisīti - daunīti, kurš savas vecmāmiņas klātbūtnē gribēja nolaizīt man ausi. Šaubu nav- autoskola, es jau nāku. 34 comments|post comment

Пиздец. [18 Oct 2005|02:11pm] [ mood | angry ] [ music | Metallica - Die Die My Darling ] Vienā rokā man piena kokteilis, kurš mazliet garšo pēc jūnija, otrā - 80. gadu vārdnīca ļoti nodriskātos oranžos vākos, padusē slikts garastāvoklis uz nākamajām 3 dienām, skan smeldzīga austrumu tradicionālā mūzika, pakrūtē svilst kā uz skārda jumta vasaras tveicē, un uz ekrāna acu priekšā kaut kāda distrofiķa savārstīts politisks apcerējums or something krievu valodā. Attēls monitorā laiku pa laikam nelāgi mirgo, man sāp acis, un es nikni ievelku pa galdu ar Jauno derību. No teksta nesaprotu ne vārda. Nolādētie mūki, Kirils un tas otrs, ar savu nelaimīgo slāvu alfabētu. Tajā 9.gs. viņi būtu varējuši izpriecāties ar sievietēm, nevis izdomāt visādas blēņas. Krievu valodā es protu vienīgi labi daudz lamuvārdus, un tos murminu tikai zem deguna, lai nesamaitātu tēlu. Ja mēģinu izteikties po russki, tad parasti tieku klaji izsmieta. Dzīvē ir noticis tā, kā es paredzēju. Un dusmas kaitē skaistumam, dusmas liek man rīkoties tā, kā es patiesībā nevēlos rīkoties. Tādēļ jau piekto stundu es pavadu izmisīgos centienos novērst domas - mācības, kulinārija, pastaiga, grāmata, indiešu kino, pārģērbšanās, bižutērija un smaids savam spoguļattēlam. Cik nu vien ir iespējams smaidīt, ja seja pati saraucas kā ķīniešu vēdeklis. 5 comments|post comment

navigation [ viewing | 40 entries back ] [ go | earlier/later ]