Garastāvoklis:	cold
Mūzika:	Guns'n'Roses - November Rain

Klaunu Intermēdija
Vēla pēcpusdiena, Kronvalda parks, par vienu gadu vecāka kā pirmīt un ļoti laimīga, es gausi soļoju pa asfaltēto kājceliņu. Asinssarkans sirds formas rudens kā simtiem mirušu taureņu nolemtīgi metas zemē, lai rāmi noglāstītu manu silto vaigu, sapītos sētnieka sirmajā matu ērkulī, uzdurtos uz dāmu zābaciņu spicajiem papēžiem, pieliptu steidzīgu biroja darbinieku dramatiski melnajiem ādas portfeļiem un aizsteigtos kopā ar viņiem vai aizķertos rozā kostīmā tērptam pūdelim frizūrā un krāgā viņa korpulentās saimnieces krāsotas ūdeļādas imitācijai. Un, šķiet, krītot viņš čukst man ausī, ka nekas neturpinās mūžīgi. Es arī atnesu mājās mazliet asinssarkana rudens, paslēpušos pūkainajā piedurknē. Un kad, darba ļaudīm rosoties parkos un dārzos, viss krāsainais spožums un bezgaumība baltām dūmu straumēm beidzot saskrien debesīs, skatienam atklājas neveikli kaila un netīkama miesa. Skats no mana dienvidu loga izbalējis pavisam bāls un bezcerīgs, un aiz greiziem koku ķeburiem rēgojas sarkanpelēki skārda jumti. Pēc lieliem priekiem, kā zināms, vienmēr nāk lielas bēdas, tādēļ jau trešo dienu, Tarantino filmu šāvienu trokšņiem fonā skanot, es klusi un skumīgi graužu Emīla Gustava šokolādi un domās mācos nebūt nekam nederīga sieviete. Smieklīgi.