La Flor De Mal [entries|friends|calendar]
una chica mala

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Pašaizdegšanās [14 Oct 2005|01:41pm]
[ mood | blank ]
[ music | Switchfoot - The Shadow Proves The Sunshine ]

Pamodos ar vates rulli galvaskausā un situ sev ar spilvenu pa seju, lai izdauzītu vai nu pārpalikušo reibumu no šampanieša dzirksts, vai drīzāk nevēlamas pārdomas un pieradumus. Rudens saule caur savu milzu monokli pārmetoši lūrēja uz manu iztukšoto ķermeni pa žalūziju apakšu, it kā pati būtu labāka - nesilda, bet vienīgi maldina labus cilvēkus.

Vakar autobusā kāds vīrs labākajos gados, vēlēdamies nospiest STOP pogu, pastiepa roku un nejauši trāpīja to manā dekoltē. Mulsums, kas apsārtoja viņa glīti skūto vaigu, nav aprakstāms. Pat portfelītis no rokām izkrita. Viņš stomīgi atvainojās, bet man nāca smiekli.

Tāds līdzīgs apjukums tagad kādu laiku ērmosies uz manas sejas. 

17 comments|post comment

Vienu Karbonadu, Lūdzu [07 Oct 2005|11:40am]
[ mood | happy ]
[ music | Thievery Corporation - Facing East ]

Ak, šie nabaga cittautieši, grūti viņiem. Nesen manā piemājas veikalā pārdevējas (vēlāk gan viņas atlaida no darba) divatā patērēja alkoholu, jo pilnīgi oficiāli tur norisinājās ''Saņitara diena'' un veikals bija slēgts. Bet vēl vakar kādā ēdnīcā (nesauksim iestādes vārdā) bez stroganova, pupiņu salātiem un vistas kotletēm bija dabūjams arī ''karbonads''. Un tad vēl, protams, skaistumkopšanas salons, kur megapiedāvājums ''Vaksačija'' zaigojās skatlogā lieliem zelta burtiem uz vienas no lielākajām Rīgas ielām. Man šķiet, es drīz metīšu politiku pie malas.
Lai gan plaušās vēljoprojām dzeloņdrāšu kamols, šodienu es oficiāli pasludinu par savas slimošanas pēdējo dienu. Savādāk visādas likstas mani piemeklē, kad drudža plosītu es sevi izvelku no mājas. Rādu savu braukšanas mēnešbiļeti citiem pasažieriem, pastāvīgi aizmirstu vai sajaucu visus iespējamos PIN kodus un paroles, atļauju sevi apspiest un finansiāli izmantot, vakar, reibonī ejot uz universitāti, ar seju ieskrēju svinīgi plīvojošā sarkan-balt-sarkanā LR karogā un zaudēju līdzsvaru. Kā arī aizdomīgi bieži sevi pieķeru virtuvē neapzināti gatavojam ēst, bet naktīs rādās murgi par Beslanas bērniem.

6 comments|post comment

Eudamonia [30 Sep 2005|12:51pm]
[ mood | happy ]
[ music | Tori Amos - Sleeps With Butterflies ]

Pie Mākslas Akadēmijas mani uzrunāja trūcīga paskata sieviete. ''Vai tad es izskatos pēc alkoholiķes?'' Neizskatījās gan. Es raudzījos uz mazo radībiņu sievietes rokās, viņas rociņas ņurdzīja brūno matu pīni, sasietu ar sarkanu sutašu, un acis kā divas melnas podziņas, kautrīgi nodurtas, vēroja mātes nobružāto dermatīna jaku. Mani ar mātes instinktu saistītie hormoni smeldzīgi sarosījās pakrūtē (tik bieži pēdējā laikā). Un es atdevu visu naudiņu kas man tobrīd bija makā un vēl apraudājos aiz Essential stūra. Šodien iztikšu bez pusdienām, avīzes un cigaretēm.
Man ļoti interesē, kādiem cilvēkiem paredzētas ūziņas, ko ražo apģērbu kompānijas un ar kurām pārbāzti vai visi Rīgas veikali. Attiecība starp svārku un bikšu daudzumu manā drēbju skapī ir aptuveni 5:1, jo gluži vienkārši meitenes ar garām kājām tiek diskriminētas standarta modes industrijā. Ja nav par īsu, tad ir briesmīgi atļukusi pēcpuse, lai gan mana pēcpuse ir teju nevainojamas formas.
Kāpēc dažām sievietēm ir nelāgs paradums ēst kūkas un šokolādes, ja neveicas kādā no dzīves jomām? Tad nu es tagad riktīgi pielocīšu pilnu vēderu ar melno Fazer cerībā, ka pie reizes mans dibens kļūs piemērots 44. izmēram.
Tfu, tfu, tfu, nē!

11 comments|post comment

Skabarga Un Baļķis [23 Sep 2005|02:30pm]
[ mood | crappy ]
[ music | Jack Johnson - Banana Pancakes ]

Paņemiet kāds milzu šķēres un izgrieziet manu jūtīgo, maigo un mazliet gaudulīgo dvēseli no manis kā atbaidošu polipu vai aklo zarnu, vai neglītu diegu pie žaketes vīles un iemarinējiet stikla burciņā ar bleķa vāciņu gadījumam, ja kādam tas kādreiz būs vajadzīgs. Un mani šķietami labie darbi atgādina klucīšus, kas ļodzīgi un šķībi izkārtojas viens virs otra un agri vai vēlu, izmirkuši asarās un paštaisnos pārmetumos, sagrūst. Un viss sākas no jauna, jo vārdi mētājas gruvešos, nevajadzīgi kā saplēstas lelles, svarīgie argumenti ir sabiruši lauskās un izplēn kā putekļu mākonis virs Dvīņu torņiem. Manā virtuvē jau vairākas dienas dzīvo taurenis. Es labprāt viņu atbrīvotu, bet rudens drēgnumā viņš nomirs.  

7 comments|post comment

Par Bailēm Un Labdarību [13 Sep 2005|09:04pm]
[ mood | mellow ]
[ music | Tori Amos - 1000 Oceans ]

Veicot naksnīgu pastaigu pa māju, es sastapos ar savu ļaunāko ienaidnieku. Melns kā pats nelabais, pus plaukstas lielumā, brangām, gaļīgām un spalvainām kājām un droši vien arī spalvainu vēderu. Izmisumā iekaucos un, zinot, cik ātri neradījums pārvietojas, uzlēcu uz krēsla, drebošām rokām paķēru Pastaigu un uzmetu lopam virsū. Protams, apzinoties, ka sist zirnekļus nedrīkst un domās jau iztēlojoties, kā pavisam drīz, piemēram, ejot pa ielu, man uz galvas uzkrīt ķieģelis, metu žurnālam ar atslēgu saišķi. Tad, riebumā trīcot, nokāpu no krēsla un gāju gulēt. Un, paskat, šodien uz Raiņa bulvāra gandrīz pakļuvu zem automašīnas.

Lai arī kā pasaule necenstos no šīs brīnišķīgās būtnes abrīvoties, šodien mani pārņēma centības un labsirdības vilnis - dienu pavadīju klenderējot pa bibliotēkām, priecājos par pēdējām vasaras dienām, ziedoju ubadziņiem un nopirku puķītes no nabaga večiņas kanālmalā, samaksājot divreiz lielāku summu par prasīto. Kamēr esmu uz zaļa zara, varu to atļauties. Rīt vairs nevarēšu.

14 comments|post comment

Leaning Against The Wall [09 Sep 2005|12:10pm]
[ mood | distressed ]
[ music | Santana - Amore (Ft.Macy Gray) ]

Universitātes dzīve ne par matu nav mainījusies, un rutīna un apnikums tur draudīgi uzglūn no katras pakaktes. Tā pati nomācošā stunda ceļā no vieniem suburbiem līdz otriem, tās pašas auditorijas, bezgalīgās rindas kafejnīcā un pie kopētājiem, caurvējš pirmajā stāvā un garlaicība brīvajās lekcijās. Visi, pa vasaru jaunu zinību nogribējušies, denderēja uz bibliotēku pēc Vēbera un Buzana, bet es sēdēju un skumu par prom bēgošo vasaru un apātiski vēroju, kā deg izsmēķi atkritumu tvertnē, līdz atnāca apkopēja lillā priekšautiņā un nodzēsa to ar pusizdzertu no miskastes izvilktu minerālīti, un kā izbijušais frizieris no Dāvidšova, atšļūcis nodriskātās čībiņās no Maskavas forštates bezpajumtnieku mītnes, manāmā reibumā lasa SZF studentu pusizsmēķētās cigaretes. Es jūtos pusaizmigusi un pusgatava, un man viss ir diezgan vienalga. Nav vairs mugurkaula. 

22 comments|post comment

Visas Sēnes Ir Ēdamas [29 Aug 2005|12:14pm]
[ mood | štruntīgs ]
[ music | Depeche Mode - Everything Counts ]

Vakar es biju sēņot kaut kur Krimuldas mežos. Bērnībā, kad vēl biju pašpuika, es par šo nodarbi sajūsminājos un pazinu visas iespējamās sēnes, bet tagad brālis svieda prom pilnīgi visu, ko es nogriezu. Tas nenoliedzami nogalināja manī entuziasmu, un es pasāku sevis atrastās sēnes viņam vairs nerādīt. Patiesībā visi grieza vienā laidā baravikas, glītas gailenītes, beciņas un sazin ko vēl, bet es spēju samanīt tikai izpurpējušas bērzlapes, milzīgas kā elefantus, suņusēnes un brīnumdaiļas mušmires. Lai gan es klunkurēju savam brālim visu laiku aiz muguras, baidoties no ērcēm, akačiem, asiem zariem un vilkiem, pamanījos arī apmaldīties un palikt mežā viena. Un iPodā draudīgi skanēja Rammstein, Stripped. Vakariņās, saprotams, bija sēņu mērcīte. Dievs vien zina, kādas sūrās sēnes tur bija ieceptas, bet es mocījos visu atlikušo vakaru ar vēdergraizēm, nesaprotamu vāvuļošanu un spiedīgu karsoni. Kāds draugs pat nosprieda, ka esmu sarijusies halucinogēnās sēnes un gribēja saukt ātro palīdzību. Ejiet bekot, nekad vairs neaiztikšu nevienu pašu sēni.

[info]guntrinna, tu negribi, kā vecos labos laikos, atnākt un sakārtot manu mūziku? Es netieku ar sevi vairs galā. 

15 comments|post comment

Romantika [11 Aug 2005|03:05pm]
[ mood | ciest var ]
[ music | Magnolia - Momentum ]

Lūdzu, lieciet man svētu mieru, kad līst lietus, un neaiciniet mani iedzert vai ķemmēt veikalus. Jo kaut vai principa pēc es jums atteikšu, un tad jūs apvainosieties uz mūžu. Labi, ka es vēl spēju tādā laikā apgādāt sevi ar pirmās nepieciešamības precēm, bet arī tās es drīz pasūtīšu internetā vai pa telefonu, ja dieviņam šitā depresija vēl ilgi turpināsies. Ok, gabals man neatkrīt, ja uz galvas uzgāžas blāķis ar ūdeni, jāatvāž mans ienīstais oldskūl hipiju lietussargs vai ja frizūras vietā uz galvas uzplaukst Krauliņa laiku matu vilnis, bet nu... NĒ. Mani svilinošie principi. Zinu, bieži vien tie kā ērmi nostājas manā ceļā un aizbiedē no dzīves uzdrīkstēšanos kā šķindoši un plīvojoši putnubiedēkļi strazdus un zvirbuļus no zemeņu lauka. 

Ielas mēdz būt pārlieku skaļas, kad jāveic svarīga telefona saruna, un, lai negadītos netīšām ieskriet seksšopā kā reiz [info]guntrinnai, es šorīt iespruku pirmajā kāpņutelpā, kas gadījās pa kājai. Jāteic, ka romantiskāk tomēr būtu sarunāties, stāvot starp bargās kundzes piederumiem, krāsainiem vibratoriem un piepūšamajām sievietēm, nekā nokļūt žūpu barā, kur pacans Koļa svītrainās trennuškās savus biedrus gopī uz cigaretēm un krutku, noklausīties viņu neķītros piedāvājumus un pārbīties līdz nāvei. Kāpņutelpas vispār ir atbaidošas vietas un ikdienā es no viņām vairos kā velns no krusta. Neapskaužu ļautiņus, kam ikdienā pa tādām jālaipo.

Ja materiālā pasaule būtu mazliet vairāk savienota ar emocionālo pasauli, es justos ļoti laimīga.

19 comments|post comment

Joprojām Līst. [08 Aug 2005|01:38pm]
[ mood | happy ]
[ music | Bjork - Army Of Me ]

Kādu rītu es pamodos, moži izstaipījos un, vasaras baudu alkdama, uzģērbu peldokostīmu, pasitu padusē sauļošanās krēmu un Pastaigu, un devos uz sen gaidītu saules peldi. Un tad tas sākās. Un turpinās jau sazin cik dienas, un es esmu pārliecināta, ka līst man par spīti. Manā pasaulē lietus samērcē visu, kam ir spārni. Domas, cerības, iztēles spējas. Pat stārķi neapmierināti stāv savās ligzdās, knābjus zem spārniem paslēpuši. Un manas problēmas mitrumā piebriest kā kukurūzas pārslas vaniļas pienā manā brokastu krūzītē un šķiet divreiz būtiskākas kā iesākumā. Ikdiena pārvēršas par milzu peļķi, kurai es, rozā kurpītēm kājās un sabojātu frizūru kā sprogainīte Sjū, izmisīgi cenšos pārlēkt, izlaižot lietus piešķaidītās dienas no dzīves kā netīšām nolaistus valdziņus, džemperi adot. Es esmu ārišķīga un sīkumaina, radusi ienīst lietu un neļaut tam piekļūt man tuvāk par palodzi, spītīgi paliekot mājās.
Joprojām lietus, bet šoreiz tas līst sirdī kā šampanietis glāzē, es saskandinu ar drūmajiem mākoņiem un parādu tiem mēli. Vakar es aizmigu ar starojošu smaidu uz lūpām.

15 comments|post comment

The One Where She Feels Miserable [05 Aug 2005|12:09pm]
[ mood | sore ]
[ music | Bjork - Cover Me ]

''Agnese, tikai vienu rindkopu vēl,'' es pati sev teicu, '' un tad pa ceļam uz mājām es nopirkšu tev tās gardās franču trifeles. Un tu atkal varēsi tās nepieskatītas nolikt savā istabā un pēcāk vērot, kā tās kūst uz paklāja kā aprīļa sniegs.'' Un sapratu, cik absurdi ir mēģināt piespiest sevi darīt to, ko patiesībā nevēlos. Vakara saule stiklotajā telpā rāmi meta sārtu gaismu uz klasiskā stila galdiem un krēsliem ar augstajām atzveltnēm, kas stāvēja glīti izkārtoti kā šaha figūriņas pirms izšķirošās partijas un šķita kādu gaidām. Bet šovakar neviens nenāks. Es sēdēju šīs greznās vienmuļības vidū un skatījos kā dzeltenie saules pavedieni rotaļājas ar milzīgajām stikla formām, un ar skatienu krāsoju melnbaltus kvadrātus uz spodrās grīdas. Pamirusī simetrija, tas, cik lēni un pelēcīgi tā elpoja, uzkrītoši harmonēja ar to tukšuma sajūtu, kāda drīz vien mani pārņems.
Es jūtos kā kucēns, kuru saimnieks sagrābis aiz skausta un ar varu piegrūdis purniņu pie viņa paša čupiņas paklāja vidū.

Aizvakar nervozitātes uzplūdā es negausīgi tvēru pēc pirmās cigaretes, kas gadījās man pa rokai. Pa rokai, par nožēlu, gadījās gaiši zilais L&M. Tas nebūt neizklausīsies smalki, bet, atnākot mājās, es metos iztukšot kuņģa saturu un tad nespēkā iekritu gultā. Vēl tagad nevaru atgūties no abstulbuma/nepatikas.

9 comments|post comment

Dženovas brīnums Latvijas saulē [02 Aug 2005|02:10pm]
[ mood | našķīgs ]
[ music | Kings Of Convenience - I'd Rather Dance With You ]

Esmu pamesta mājās viena, un man tas pat ļoti patīk - nav baltos rītasvārkos, balansējot rokās kafijas tasīti, jāslēpjas kaimiņu pagalmā uz rīta cigareti. Šorīt kā uzlecoša saule pasaulē nāca mans pirmais patstāvīgais pesto italiano. Un es to vispār pieminu tikai tādēļ, ka parasti mani ķēķī ar mietu neiedzīsi, ja runa iet par gatavošanu. Bet nu ir itāļu virtuvē pāris lietas, ko es apbrīnoju un kurās jau sen esmu iemīlējusies līdz ausīm. Lodājot starp visādi citādi maģiskā Stockmann lielveikala plauktiem, nekādus pīniju riekstus gan neatradu bet ciedru rieksti un kaut kāds šoreiz īpatnēja paskata parmigianno gan atradās. Dārzs ar vecāku garšaugu sortimentu uz laiku ir manā rīcībā, un tajā jūklī uziet baziliku varēja tikai pateicoties tā romantiskajam aromātam. Kad biju jau daudzmaz iepazinusies ar virtuves plānojumu, jau mācēju atrast arī olīveļļu un ķiplokus. Nu labi, patiesībā jau es esmu diezgan apķērīga un šo to arī pieprotu, ja ļoti vajag. Bet pats tīkamākais, protams, bija pats process. Rezultāts - pasta al pesto, mēlīti var norīt. Tagad paķeram kādu argentīniešu Dona Paula Chardonnay un nākam ciemos.

Viennozīmīgi lieliskākā bilde no mana mazā 700 jūdžu roadtripa pa Latvijas ārēm.

16 comments|post comment

In A Sentimental Mood [11 Jul 2005|11:29am]
[ mood | satisfied ]
[ music | Cassandra Wilson - Love Is Blindless ]

Es visādā ziņā dzīvoju bēdu nezinādama. Saules un tveices pielieti rīti un veldzējoši vakari, kad gaisā virmo rožu un zaļās tējas smarža. Zīlītes ievijušas ligzdu tik funkcionālā vietā kā sētas stabs, un mazo, pliko putneļu skaļie pīkstieni no rītiem aizstāj modinātājpulksteni. Tagad jau trešo dienu dārzā pat dzīvo pieradināta melnā vārna, izskatīdamās ļoti dzīvesgudra, lepni sēž dārza krēslā un knābj man pirkstos. Ja vien, paveroties pa otrā stāva logiem un ieklausoties, aiz sētas nevarētu nenovēršami just pilsētas klātbūtni -  pārītis daudzstāvu māju, laternu stabi, vairāki industriāli milzu dūmeņi, autobusu rūkoņa, kas kļuvisi aizvien klusāka, beidzot izskaužot drausmīgos ikarusus, un dažkārt pat nākošās pieturas nosaukumi, atveroties tramvaju durvīm, - varētu domāt, ka atrodos tālu prom no pilsētas. Tik tuvu lielpilsētas rosībai un steigai un tomēr tālu prom no urbāniskās dzīves.

Tas, protams, īsti neatbilstu realitātes kritērijiem, ja ik pa laikam redzeslokā neuzrastos kāds, kas nepavisam neiederas manā idilliskajā ikdienā. Apmēram deviņos no rīta un precīzi pusdesmitos vakarā uz netālu esošās mājas balkona kā performansā iznāk sirms večuks tērpies attiecīgi zilos rītasvārkos vai svītrainā pidžamā un ceremoniāli šņauc degunu. Un ne jau mutautiņā vai papīra salvetē, pat ne tualetes papīrā, bet taisni gaisā. Spīlbergam te būtu ko pamācīties iz skaņas efektiem.

Es šodien esmu pazudusi  apaļa, zeltīta poga, kura, aizmirstot par saviem pienākumiem, ripo pa pasauli, kamēr vēl nav atrasta un atkal piešūta pie pelēkā tvīda mēteļa. Ļoti pelēkā.

3 comments|post comment

Dāvana Vientuļam Vīrietim [07 Jul 2005|09:09pm]
[ mood | valšķīgs ]
[ music | Manu Chao - Rumba De Barcelona ]

Es spēju izvēlēties dāvanas meitenēm tā, ka viņas no sajūsmas vai spiedz, bet, ja ir darīšana ar vīrieša cilvēku neizdibināmo/aprobežoto/ mistisko gaumi, es esmu iedzīta strupceļā. Kas jums, vīrieši, patīk? Pat tad, ja nav laika domāt par kaut ko saturīgu un unikālu, ar sievietēm ir pavisam vienkārši. Bez sevišķas izdomas pārslēdzos uz Bārbijas domāšanu, kad iepējams jūsmot par visādām rozā, pūkainām un, iespējams, pat bezjēdzīgām lietām, un lieku galvu ķīlā, ka viņa būs sajūsmā, un pat tad, ja nē, tad būs tik attapīga, lai vismaz izliktos, ka ir sajūsmā. Aiztaupot neveiklu mirkli dāvinātājam. Un, protams, pie viena nāk talkā personīgā pieredze. Bet ar vīriešiem ir sarežģīti, viņi nemāk pat izlikties. Viņi tikai naivi cer, ka ir Oskara cienīgi aktieri.Vismaz es nekad neesmu redzējusi kādu, kurš būtu spējīgs pateikt balts tā, lai es neredzētu, ka viņš domā melns. Vai varbūt pie vainas tas, ka esmu iemanījusies allaž domāt melns, ja viņš saka, ka ir balts. ...vai arī viņa nespēja sekmīgi pārliecināt, ka ir balts, nevis melns?  Savukārt sievietes, kā jau pārsvarā intrigantes, padara to visu tik mazy, ka vīrietim nav jēgas lauzīt galvu, melns, balts vai saldskābi rūtains.
Atgriežoties pie dāvanām - pēc izglītojošas konsultācijas ar pretējā dzimuma pārstāvi, kurš pats sevi uzskata par normālu vidusmēra vīrieti, es izdibināju, ka viņiem labpatiktos saņemt visādus piedauzīgus krāmus: dāvanu karti par erotisko masāžu, apakšveļu ar uzrakstu BIG, tualetes papīru ar erotiskām uzdrukām un tamlīdzīgi. Lietas, kas saistītas ar seksu katrā ziņā. Un ja nu vīrietis ne tuvu nav mans vīrietis un es nevēlos rīkoties tik radikāli? Vodkas pudeli ar mānekli vai spainīti ar lāpstiņu, lai pamodinātu viņā mītošo bērnu, kaut ko nenopietnu katrā ziņā. Nu vai ziniet. Salipinot to visu vienā veselumā, gribot negribot jāsecina, ka vīrietis ir liels, perverss bērns. Beigu beigās es zaudēju ticību, ka arī vīriešiem ir jūtīgas dvēseles!
Es šķietu sev neraksturīgi feministiski noskaņota.

31 comments|post comment

My Chemical Romance [06 Jul 2005|11:44am]
[ mood | off my stroke ]
[ music | Tori Amos - Gold Dust ]

Lai arī es skolas laikā ķīmijā biju viens no t.s. brāļiem ķīmiķiem, kuri parasti nesaņēma par laboratorijas darbiem nekādus kliņģerus, tik daudz, ka dzīvsudrabs nav vis nekāds dārgmetāls, ar ko rotāties, es zinu. It kā visai bīstama substance. Un tā substance, savērpdamās visādu izmēru bumbiņās, sabira man plaukstās, uz paklāja, galda, un pats trakākais - spraugās starp klaviatūras taustiņiem. Tagad es baidos, ka nesāk augt sēnes no pirkstu galiem. Tikpat labi es zinu, ka no iedomām vien, cilvēkam var piemesties da jebkāda sērga.
Ārā līst. Pirmo reizi man lietus šķiet silts un pievilcīgs, pat patīkams. Tikko tramvajā, acīmredzot no izlaiduma, brauca kāds stalts students, ar ziediem un augstskolas diplomu padusē, pacilāti un satraukti apkārt sēdēja viņa lauku radi, sarunājās ar tikko jaušamu Austrumlatvijas akcentu, un viņa vecmāmiņa izvilka no rokassomiņas 2 bombonciņas Bārbele un, mīļi mierinot, ka zobiņi no divām bārbelītēm nesāpēs, visiem pasažieriem noskatoties, grasījās ieslidināt mazdēliņam glītā uzvalka kabatā. ''Nē, es negribu,'' mazdēliņš apmulsa, mazliet piesarka,bet beigu beigās ļoti negribīgi paņēma ledenītes un zibenīgi noslēpa no ļaužu acīm. Phe. Kādi gan tik sīkumi nespēj cilvēku apmulsināt viņa iedomu imidža dēļ.
Pirmo reizi nedēļas vai divu laikā iestājusies nomācoša bezdarbība. Saule jau paspējusi man apnikt, kafija un cigaretes tāpat, un diemžēl uz neko labāku par melanholisku apcerēšanu tas nevedina. Uzrakstīju savu CV, pārlasīju un nokaunējos.

5 comments|post comment

Man Iet Labi [28 Jun 2005|08:36pm]
[ mood | calm ]
[ music | Remy Zero - Fair ]

Jāņos bija viss, kas nepieciešams rūdīta pilsētnieka vaļīgai izklaidei. Alkohols, brikšņi, labvēlīgi laikapstākļi, gumijas laivas, guļammaiss un lauku daudzveidība. 3 dienas ārpus civilizācijas. Maza deva diskomforta un pāris stundas tumšā, lietainā mazpilsētā gaidot pestīšanu.
Tagad, kad nav vairs jādomā par politiku, es pat Panorāmu vairs neskatos. Pēkšņa vienaldzība pret visu, kas notiek pasaulē, ja vien tas neskar mani personīgi. Caurām dienām zvilnēju mauriņā, bakstu gaisu ar degungalu, lasu grāmatu un skatos, kā saulē kūst šokolāde.
Ā... Šonakt redzēju drausmīgu sapni. Man bija apmēram 2000 latu skaidrā naudā, es aizgāju uz veikalu un visu summu iztērēju, iegādājoties varenu daudzumu jauno Glam Shine lūpu krāsu. Tas tiesa, ar naudu es apieties nemāku. Tāpat kā ar veļas mašīnu. Mans sniegbaltais vafeļauduma rītasvārks BIJA sniegbalts, kopš šodienas viņš ir lašu krāsā.

1 comment|post comment

Legally Blonde [17 Jun 2005|04:21pm]
[ mood | average ]
[ music | Spin Doctors - Little Miss Can't Be Wrong ]

Es esmu blondīne. Un ienīstu mazus, apaļus igauņu izcelsmes vīriešus. Un manas zināšanas, acīmredzot, ir blondas. Average. Un šodien man liekas, ka lielākā daļa blonde jokes ir par mani. Citus es varu diennakts laikā apskaidrot par lobijiem, politiskajām institūcijām un fašismu, bet pati joprojām palikt average. Un cilvēki (vīrieši - red. piez.) ielās blenž uz mani ar tieši tādu skatienu, kā es skatītos uz dumju kucēnu.
Ja vien man mājās būtu kāda apaļa istaba, es noteikti pasēdētu stūri un nokaunētos.

Es nevaru ciest savus kaimiņus. Vai, pareizāk sakot, nevaru ciest viņu pussagruvušos graustus, no kuru logiem, jādomā, skats paveras tieši manā privātajā zonā, t.i., mauriņā, kur es parasti zvilnēju saulē, lasu sieviešu žurnālus un galu galā - cenšos izvairīties no peldkostīma kontūrām uz savas miesas. Bet tas vecais plencis Žeņa allaž stāv uz vakts un vienmēr parādās pie sava svaigi atremontētā pakešu loga nelaikā. Un kā nesaprotams jaunievedums manā zaļajā un miermīlīgajā rajonā jau kādas nedēļas divas pa ielu vazājas netīri narkomāni un pļēguri, izkliegdami visu pasaules sāpi un rīkodami vietēja rakstura plūkšanās, tādēļ ik pārdienas te parādās policija un neatliekamās medicīniskās palīdzības vīriņi un sieviņas. Nu kā lai es jūtos droši?

15 comments|post comment

Raindrops Keep Falling On My Head [11 Jun 2005|10:16pm]
[ mood | sad ]
[ music | Patricia Barber - A Man And A Women ]

Smakoņa no cilvēku mitrajām drēbēm sabiedriskajā transpostā cēlās līdzīgi kā no slapju žurku vai klaidoņu suņu vēl slapjākajiem kažokiem. Bet viņi izskatījās laimīgi un apmierināti - smaidīja kā Češīras runči, braši klabināja mutes un dzīvespriecīgi leijerējot neiegādājās braukšanas biļetes. Un viņiem, saprotams, bija zem astes, ka sabiedrisko transportu mēdz izmantot arī dekoratīvie sīkie grauzēji, pūdeļi un izvannoti persieši. 
Vakarā pie jūras atkal nebija neviena cilvēka. Neviena paša. Varbūt vienīgi pa kādam norūdītam vientuļniekam nūdistam kāpu krūmājos. Un saule atkal izskatījās pēc apaļas skārda mucas, kurā debesu sētnieks dedzina manas apnicīgās un apnikušās gaušanās. Atkal es sajutu to, cik rūgti lēnīgi velkas laiks - man par spīti.
Toties šodien jūrā ir dusmas, un nez kāpēc man egocentriski šķiet, ka dieviņš tik skaļi dusmojas uz mani personīgi. Gan jau viņam ir savi iemesli.

1 comment|post comment

Sag Mir Wo Die Blumen Sind [12 May 2005|08:04pm]
[ mood | apathetic ]
[ music | Marlene Dietrich - Where Have All The Flowers Gone ]

Pazemojošā kārtā neviens man ziedus nedāvina ārpus tādiem trafaretiem pasākumiem kā dzimumdiena, vārda diena, izlaidumi, žetonvakari, sieviešu diena vai citi aizjūras svētki, izņemot L'Oréal reklāmas kampaņas (jo es esmu tā vērta) vai partiju priekšvēlēšanu kampaņas (jo mana balss ir tā vērta) uz ielām. Tāpēc šodien vienā mirklī es kļuvu patētiska un pati sevi aplaimoju ar klēpīti narcišu. Apmierinājums, jāsaka, gan bija visai gaistošs. Nepaguva vēl man tās narcises lāgā apnikt, kad mani jau pārņēma prozaisks īgnums. Ja es 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa būtu atņēmusi nespēcīgiem kara veterāniem un sen mirušas savienības fanātiem neļķes, es justos krietni gandarītāka. Vieniem pobeda, citiem der Untergang, bet latviešiem - ne cepts ne vārīts. Vismaz pāris reizes gadā varam saraukt degunus un tikai iztēloties, kur mūs beigu beigās aizvedīs demokrātijas visatļautība. Starp citu, fīrera un Trešā reiha pēdējās dienas ''Sakāvē'', manuprāt, izpelnās kaut vienu līdzjūtības/sajūsmas asaru (lai arī tas būtu nepiedodami un nosodāmi) un vismaz vienu Oskaru.

6 comments|post comment

Nec Plus Ultra [05 May 2005|05:07pm]
[ mood | predatory ]
[ music | James Blunt - High ]

Kāds tikko bija turējis rokās ziedus, kādam, šķiet, pavisam nesen bij asiņojis deguns un kāds cits nebija gana rūpīgi izžāvējis savu lietusmētelīti, bet savukārt vēl kādam somā droši vien bija, man domāt, neglīts dermatīna maks. Tas sākās vakar, kad Keep Smiling un Leiputrijas pēdējās demonstrācijas laikā devu pārāk lielu vaļu savai iztēlei. Es pārvēršos par vilkati, mana oža šodien ir tik smalki niansēta un jūtīga, ka es varētu patentēt visu laiku burvīgāko parfīmu, kuru pārpirktu Džordžo Armani un nosauktu manā vārdā. Vēlāk, protams, es arī figurētu reklāmas rullīšos un bezkaislīgi nolūkotos uz jums no plakātiem autobusu pieturās un lielformāta gaismas kastēm. Bet pavisam citā laikā un realitātē 2 dienas mani vajāja lietus, drēgnums un tūļīgs noskaņojums. Cukurcilvēki ar saviem cukurlietussargiem bija sablīvējušies pieturvietās, kamēr lietus sitās man sejā un spiedās cauri apģērbam, censdamies noskalot manu vienaldzību.

20 comments|post comment

10am - 6pm [29 Apr 2005|06:03pm]
[ mood | worried ]
[ music | Portishead - Give Me A Reason ]

Rīta agrumā es nospriedu, ka nebūs liela skāde, ja es mazdruscīt pamētāšos pa centru lietišķos darījumos pirms ķeršos pie melnā darba. Pārnākot mājās secināju, ka ar rūcošu vēderu nekādas aršanas nebūs un devos uz reģionālo Rimi pēc salātiņiem. Pateicoties manai nenosvērtajai dabai, tik zibenīgi, kā iecerēts, tas vis neizdevās, un arī Drogas, Pasaules Optika un jaunās saulesbriļļu kolekcijas nepalika bez uzmanības. Kad es apņemības pilna soļoju mājās, saule bija uzrāpusies zenītā un, kā par nelaimi, man to vajadzēja ievērot un izsapņot, ka pusdienas un pārītis Vogue dārzā neko neizbojās. Atgriežoties istabā netīšām ieslēdzās TēVē, un izrādījās, ka paņirgāties par TheCheaters ir maķenīt jautrāk kā kvernēt pie datora. Lai jautrība nezustu arī vēlāk strādājot, devos novilkt Starsky&Hutch tikai dēļ look-back-at-me-mean-like-a-dragon ainiņas. Pasmējos un teju teju jau vilkos pie darba, kad spogulis, draņķis tāds, pagadījās ceļā un iestāstīja, ka man nenāktu par ļaunu sejas maska un līdzīgas procedūras. Vēl bija jāpabaro suns, jāieraksta pāris cd un jāpiezvana draugiem. Beidzot es nācu pie slēdziena, ka manas atrunas ir totāli absurdas un nevarēju atturēties to neatstāstot.

1 comment|post comment

navigation
[ viewing | 60 entries back ]
[ go | earlier/later ]