Dženovas brīnums Latvijas saulē

Esmu pamesta mājās viena, un man tas pat ļoti patīk - nav baltos rītasvārkos, balansējot rokās kafijas tasīti, jāslēpjas kaimiņu pagalmā uz rīta cigareti. Šorīt kā uzlecoša saule pasaulē nāca mans pirmais patstāvīgais pesto italiano. Un es to vispār pieminu tikai tādēļ, ka parasti mani ķēķī ar mietu neiedzīsi, ja runa iet par gatavošanu. Bet nu ir itāļu virtuvē pāris lietas, ko es apbrīnoju un kurās jau sen esmu iemīlējusies līdz ausīm. Lodājot starp visādi citādi maģiskā Stockmann lielveikala plauktiem, nekādus pīniju riekstus gan neatradu bet ciedru rieksti un kaut kāds šoreiz īpatnēja paskata parmigianno gan atradās. Dārzs ar vecāku garšaugu sortimentu uz laiku ir manā rīcībā, un tajā jūklī uziet baziliku varēja tikai pateicoties tā romantiskajam aromātam. Kad biju jau daudzmaz iepazinusies ar virtuves plānojumu, jau mācēju atrast arī olīveļļu un ķiplokus. Nu labi, patiesībā jau es esmu diezgan apķērīga un šo to arī pieprotu, ja ļoti vajag. Bet pats tīkamākais, protams, bija pats process. Rezultāts - pasta al pesto, mēlīti var norīt. Tagad paķeram kādu argentīniešu Dona Paula Chardonnay un nākam ciemos.

Viennozīmīgi lieliskākā bilde no mana mazā 700 jūdžu roadtripa pa Latvijas ārēm.