Garastāvoklis:	content
Mūzika:	U2 - Wild Honey

Dzīve Nav Kino
Es vēl nebiju kā nākas pašķendējusies par slapjdraņķi un to, kādos tik veidos tas man neskādē, kad pēkšņi iestājās ziema. Sals knieba degunā, šampanietis dzirkstīja uz Latvijas veselību, Vaira runāja lielas lietas, izskatīdamās skaista, cēla un mazliet pēc Nikolas Kidmenas, un veterāni pie auss skaļi un godbijīgi dziedāja valsts himnu. Svētku salūts aiz dūmu mākoņiem bija knapi saskatāms, un no debesīm uz manas baltās trušādas sāka birt pelni un izdedži, liekot man bēgt un sajusties kā filmā Dantes Smaile. Tas šķita tik zīmīgi, ka, ja es būtu, piemēram, rakstnieks, nevis nieka politologs, tad uzrakstītu par to kādu metaforisku apcerējumu. Par filmām runājot, lai gan mana un guntrinnas kino gaume ir traģiskā pretrunā (viņa parasti vēlas skatīties Holivudas grāvējus Kolas Laukumā, bet es latviešu dokumentālās filmas), mēs tomēr radām consensus un noskatījāmies Flight Plan mājā, kurā mīt kino, un lai kā es pukstēju un stenēju, tā filma bija lieliska, un, izejot no zāles, man bija grūti atrast pat sižeta nejēdzības, kam piesieties (vai varbūt stipri jūtamie mātes instinkti man beidzot sagandējuši uztveri). Lai arī to deklarējot var piesaukt nelaimi, visumā dzīve rit pa pirmo. Un tomēr tā nav vis nekāds kino, bet gan, manuprāt, kā Oskara ceremonija vai vismaz kinofestivāls, kur katrs cīnās par savu ''zelta palmas zaru''.