Alter Ego
Cik neierasti - starojošām acīm, it kā man pretī slietos lekns smaržojošu hibisku klājums, laistīt dārziņu, kad puķes jau sen no sausuma savilkušās čokurā un nīkulīgi gurdi noliekušas galvas. Es stāvu uz akmens aizaugušā krastā un ar platu smaidu sejā negausīgi zvejoju beigtas zivis, gandrīz kā tās būtu baltas pērles. Es plūcu sulīgas, nogatavojušās zemenes un sviežu grozā ar izdīrātu dibenu un dedzīgi rakstu skaistus vārdus ar baltu tinti uz sniegbalta papīra it kā domātu, ka kādas acis tos spēs lasīt. Es sevi nepazīstu. Kur palikusi tā iecirtīgā, untumainā, mazliet mežonīgā būtne? Man ir tik grūti būt pacietīgam, paļāvīgam jēriņam, tik neierasti un sarežģīti. Vēl vairāk - tas ir par stulbi, jo tam nav jēgas, vismaz ilgstošas ne. Pie velna, tagad, kad zivis sasālītas un vēstules nosūtītas, es gribu beidzot būt es pati! Starp citu, ārā ir lielisks laiks.