Jocīgi bet man tieši tagat ir līdzīga situācija. Nevaru būt es pats. Zinu ka citi grib lai esmu cits un es ar laikam gribu būt cits tikai tapēc ka tas cits to vēlas. Esmu pat atradis aizbildinājumus, kapēc ko tādu varu darīt un ka tā nebūs melošana sev utt utt. Bet pašlaik neesmu ne tas kas biju nedz arī tas cits es, neesmu nekas... Arī uzdodu sev šo jautājumu, kur palicis šis cilvēks kam uzspļaut ja kādam nepatīku, kurš iet pie nākamām durvīm ja vienās nelaiž iekšā. Es tikai izmisīgi stāvu pie vienām, jo zinu, kas ir aiz šīm durvīm. Pat neklauvēju tikai stāvu un gaidu ceru ka atvērsies pašas, ceru ka beidzot izlemšu vai tā spēcīgi sākt dauzīties pie tām, vai nē... (Un atkal jau es par sevi... Pat svešā lapā muldu tik par sevi. Sorry...)