Emocionāla krīze. Vērmeļu garša.
Es nezinu kas ar mani notiek. Asaras pašas sprāgst ārā un rit, šķiežās, līst, rauj dvēseli laukā. Un šķiet, visam, ko daru, ir kāda savdabīga nostaļģiska nozīme, ka vai jāraud bez mitas un jau ceturto dienu jāvārtās pa gultu mokās un pašpārmetumos. KAS tas ir un, ja tas kaut kas tomēr ir, vai tas ir īsts vai safabricēts manā īgnuma rūpnīcā? Kā lai žēlo un palīdz citiem, ja pašam ir grūti? Mana ikdiena garšo tieši kā pretklepus sīrups, ko tikko kā ar piespiešanos mēģināju dabūt lejā. Pažēlojiet taču mani. Ne jau katru dienu es ko tādu uzdrīkstos lūgt.