Vakarvakar (kā man patīk šis vārds) pēc lielā lietus izgāju ar meitenēm pa mazo lietu pastaigāties.
Apstājāmies domes stāvlaukuma peļķēs. P savas bikses nolēkāja slapjas līdz šekumam.

Cilvēku uz ciema galvenās ielas bija maz, tomēr dažs pamanījās skaļi priecāties par manu bērnu prieku. Un es jau arī priecājos - mūsdienās to peļķu tik maz...

Pie domes durvīm ir bankomāts, piebrauca bijusī klasesbiedrene ar lielu, spīdīgu, jaunu auto, sveicināja pa gabalu. Šādi brīži liek ierauties kompleksos. Pēcāk analizēt - kāpēc kompleksoju, par ko, vai es neesmu laimīga? Tai klasesbiedrenei te ciemā ir māja nevis kā man dzīvoklis 35g.v. 3stāvenē...
Tomēr mūsu īsajā sasveicināšanās ainā varēju pamanīt vienu - pulkstens bija pusdeviņi vakarā, pēc bankomāta apmeklējuma Viņa vēl aši iebrauca veikalā un tad mājās. Vai es TĀ gribēt? Nē. Un, cik nojaušu, bērnu viņai arī nav.
Nafig man jaunu mašīnu un māju, ja pat vasaras vidū jāstrādā (brauca viena, kas diezko neliecina par izklaidēm atvaļinājuma laikā) līdz pavēlam vakaram un nav bērnu.
Es labāk vasaras lietū izeju ar meitenēm peļķes iekarot :)

Priekā!