Un atkal jau es esmu iemīlējusies nepareizajā. Vai pret to nav kādas potes? Un vai maz vajag? Laikam jau tās sāpes, kas rodas apzinoties mūsu vēlmju neiespējamību dara mūsu dzīvi "krāsaināku"
Tā sajūta, kad esi iemīlējies un šis cilvēks ir blakus ir neaprakstāmi brīnišķīga, bet kad viņš aiziet mēs itkā sabrūkam un izjūtam sāpīgas skumjas. It kā jau skaisti, turklāt pārejoši un tomēr šīs skumjas gribas nogremdēt kādā glāzē vai asiņu vannā.
Un jā, es žēlojos. Jā, es žēlojos, lai arī apzinos šī mirkļa unikalitāti un nepastāvību, apzinos, ka pēc dažiem gadiem šis cilvēks visdrīzākais man būs tikai atmiņas.
Nē, es neesmu nožēlojama, es esmu cilvēks.