Un atkal jau es esmu iemīlējusies nepareizajā. Vai pret to nav kādas potes? Un vai maz vajag? Laikam jau tās sāpes, kas rodas apzinoties mūsu vēlmju neiespējamību dara mūsu dzīvi "krāsaināku"
Tā sajūta, kad esi iemīlējies un šis cilvēks ir blakus ir neaprakstāmi brīnišķīga, bet kad viņš aiziet mēs itkā sabrūkam un izjūtam sāpīgas skumjas. It kā jau skaisti, turklāt pārejoši un tomēr šīs skumjas gribas nogremdēt kādā glāzē vai asiņu vannā.
Un jā, es žēlojos. Jā, es žēlojos, lai arī apzinos šī mirkļa unikalitāti un nepastāvību, apzinos, ka pēc dažiem gadiem šis cilvēks visdrīzākais man būs tikai atmiņas.
Nē, es neesmu nožēlojama, es esmu cilvēks.
-Kā ir vairāk: dzīvo vai mirušo?
-Mirušo ir vairāk, bet viņus nevar saskaitīt. Tāpēc, to, kurus varam redzēt, ir vairāk nekā to, kurus nevaram saskatīt.
-Kas ir spēcīgāks: dzīvība vai nāve?
-Dzīvība, jo, kad saule aust, tās stari ir spēcīgāki un spožāki nekā tad, kad tā, blāvi spīdēdama riet.
-Kā ir vairāk: jūras vai zemes?
-Zemes, jo arī jūra balstās uz zemes pamata.
-Kas bija pirmā:diena vai nakts?
-Nakts. Viss kas piedziemst, vispirms izveidojas klēpja tumsā un tikai pēc tam iznāk gaismā.
-Kura puse ir labāka: labā vai kreisā?
-Labā. Jo arī saule lec labajā pusē un virzās pa savu debesu ceļu uz kreiso pusi, un sieviete bērnu vispirms liek pie labās krūts.
-Kurš ir visplēsīgākais no zvēriem? iejautājās Dzejnieks
-Cilvēks.
-Kāpēc?
-Jautā to sev pašam. Arī tu esi plēsīgs zvērs, kas, varaskāres dzīts, grib atņemt dzīvību visiem citiem zvēriem.
Vēlos, lai kāds man uzdāvina maigi rozā tulpi, kas smaržo pēc rabarberiem.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |