Turpinot sēriju par savu accommodation.
Kādu rītu viss 2. stāva gaitenis bija asinīs. Sevišķi sienas.
Man tas uzdzina tirpiņas.
Kad uzzināju kurš kuru piekāvis, baidījos ne tā paskatīties stāstītājam acīs. Varbūt ne acīs, bet nodevīgi garām - tā, ka skropstas notrīs un mulss smaids tiek apspiests.
Ir nepasakāmi svarīgi izskatīties vienaldzīgam tad, kad nepavisam neesi vienaldzīgs.

***

Man patīk asinis un kautiņi.
Lūdzu atvainot mani tiem, kuriem uzdzinu polemiskas pārdomas ar savu naivo secinājumu.