Kā no manas ikdienas tik nemanāmi varēja izrotēt tā es, kādu domāju sevi esam vēljoprojām? Tik vieglītiņām ieslīdēju tajā garlaicīgajā eksistencē, kas visiem uzglūn no katras darba vietas, no katras vecmāmiņas.

Tā nolādētā, pašapmierinātā doma, ka šķūņi ir pilni, ka nu varu atpūsties! Pāris gadu laikā zaudēju ne tikai atmiņu, ne tikai koncentrēšanās spējas, rakstīttieksmi, valodas izjūtu, bet arī interesi par dzīvi vispār. Palika kaut kādas iedomas par nenoteikto nākotni, pārliecība, kādai jāizskatās naktslampiņai pie gultas un cik garšīga ir asiņainā mērija manis regulāri apmeklētajā krogā. Vecās, cēlās tendences spriedelēt, analizēt nomainīja jaunas. Es sāku visu pakārtot darbam, pirmkārt, garastāvokli. Vai bija kāda nakts, kuras sapņi nebūtu pārņemti ar stresu nokavēt darbu? Ak, jā, piektdienu naktis.
Manu, teiksim tā, „literāro” nervozitāti strauji nomainīja parastā.
Pa pusei tāda, pa pusei citāda, ne īsti šeit, ne īsti tur – nekur, nekas, par neko, neprecīzām domām, nevarēdama uzticēties tam, ko jūtu. Lielā aptuvenībā.
Katrai piena govij pienāk laiks, kad tā nedod pienu, lai vēlāk to varētu dot atkal.

Jāceļas un jāiet taisnā virzienā uz mūzikas iekārtu.

And Also The Trees – The Renegade
The Fall – The Man Whose Head Expanded
The Creatures – Pluto Drive
Siouxsie and The Banshees – Metal Postcard
Bob Dylan – In My Time of Dyin’
The Stooges – No Fun

visu nakti

Tuvākajās dienās braukšu uz Invernesu un iešu iepirkties nerēķinot. Tā rēķināšana man līdz brošai! Un no tūlīt gaidāmās algas ieviesīšu sevis cienīgu mājas bāru, lai katrreiz nav jāsoļo uz Tesko pēc dzēriena.