Skotu tradīcija ir skopoties ar brokastīm. Bet viņi nepavisam neskopojās ar iedzeršanu biežumu un hašišu.
Laiks skrien kā skrien trusīši šejienes pļavās.
Šeit cilvēki ir salas cilvēki, viņiem nav kontinenta mēroga. Bet arī latviešiem nav kontinenta mēroga. Tāpēc mēs labi saprotamies – es viņus, viņi mani.
Dzirdēju, ka Latvija ir kļuvusi smieklīga manas prombūtnes laikā.

***

Es nezinu, par ko domāt. Senāk es domāju konstruktīvi. Esmu kļuvusi tik sasodīti difūza. Tik apātiska, vienaldzīga, izdegusi. Es pavisam droši varētu visu dienu skatīties griestos, ja vien vakarā varētu satikt kādu kādā kaut necilā krodziņā. Satiekot šo nenoteikto kādu, es it kā atdzīvojos, bet varbūt arī nē, varbūt es tikai izliekos, ka esmu tāda, kādu mani vēlas redzēt. Varbūt es spēlēju Jūsu spēles, nevis Jūs manējās! Taču kāpēc lai kaut ko spēlētu (?) ... ziniet, mani patiešām neatstāj sajūta, ka es visu mūžu izliekos, bet galu galā ja es neizliktos – manī nebūtu pat tik daudz enerģijas kā pacelt roku.
Piemēram, sarkani nagi ir izlikšanās. Meli! Nevienam nav sarkanu nagu ne rokām, ne kājām, mīļie lasītāji. Nevienam nav 50 cm vidukļa, ja vien nemelo, to iestīvējot korsetē. Manuprāt, šīs visas ir spēles, kurām enerģiju un gribēšanu dod azarts apburt, pakļaut, valdīt, izliekoties, ka pakļauj tevi un apbur tevi, valda pār tevi, nevis otrādi.
Nē, es nezinu, kas ir tas dzinulis, kāpēc es tomēr celšos un centīšos vismaz domāt.

***

Es gan iesāku ar skotiem, bet par skotiem man tagad neko vairāk negribas rakstīt. Par latviešiem jau viss ir skaidrs, kopš Ādama un Ievas.