Gūsts
Domas tik briesmīgi ķerās. Esmu nobālusi un izsmelta. Tā vien liekas, ka dzīve ir, lai dzīvojošo salaustu, pārtaisot viņu par kaut kādu tukšpauri, kas to vien dara, kā skrien, nedomādams, nebaudīdams, smieklīgs patiesībā, sekls un truls.
Man vajag jaunu saturu, svaigas asinis un varbūt tad tiks salauzts tas, kas grib salaust mani. Lūdzu, vismaz brīdi to aizbaidīt prom no manis, šo visalauzi, šo briesmīgo, visspēcīgo, lai es varētu atjaunoties, sakrāt spēkus jaunam manis laušanas cēlienam.
Puškins ir teicis, ka te ir tik trīs iespējas: būt par tirānu, būt par nodevēju vai būt gūstā. Es esmu gūstā un alkstu kaut pāris īstas pavasara dienas brīvībā!