Kapu runas
B. dvēselē ir sirsnīgs cilvēks, bet nevar teikt, ka būtu maigs.
Man gadījās viņam starpcitu uzjautāt par gaidāmo ierēdņu novērtēšanu.
Visa ēka nodārdēja no viņa "TU MAN TE BEIDZ AR ŠITĀM KAPU RUNĀM"!

Tātad depresija, šeit visiem tagad ir depresija. Lai kā izvairītos sarunā aizskart šīs bailes, vienmēr tās tomēr tiek aizzkartas. Bet lai nebaidītos, B. atvilknē esošie viskiji žūst pa stundām. Dienas beigās viņš iesperas kabinetā, uzliek roku uz pleca kādam profesoram un nošļupst, vicinoties ar rādītājpirkstu, ka tas viņa labs draukks, lai mēs pret viņu ar jūūūtām. Pat B. kaklasaite tik sasodīti nodevīgi atraisījusies un sagriezusies.

Es? Motivācija, protams, zūd. Tieši vakar saplēsu vienu krītpapīra spriedumu šķērsām uz pusēm. Nogrūdu atvilknē, nodomāju, ka rīt domāšu, ko darīt. Pēc minūtes kabinetā ienāk izmisis Nikolajs Pavlovičš, trīcošām rokām man rāda šķērsām pārplēstu krītpapīra spriedumu un lūdz līmi, tad nezkāpēc nokaunās, un viņš ātri to stiepj prom.