Šonakt mani satvēra visaptverošas, briesmīgas, nenosakāmas sāpes. Viscaur! Man likās, kāds urbj man galvā caurumu, pa kuru izvilkt smadzenes. Drudžains aukstums man lija virsū. Kāds noteikti mēģināja salauzt manus atslēgas kaulus un apstādināt asinsriti, lai es mokos šausmās par nosmakšanu. Un vēl likās, ka mani pie samaņas esošu sterilizē (gluži kā nacistu eksperimentos). Manas kājas krampjos raustijās. Bet vēl trakāku to visa vērta murgi, kuros zem prožektorveidīgas gaismas un daudzu skatītāju acīm kāds mans draugs lej manā mutē savas staipīgās siekalas, kas garšo mazliet pēc žults un mazliet pēc spermas.

Man liekas, tā ir atriebība par to, ka man nesāpēja sirds un tā bija auksta. Man liekas, es drīz miršu.