Provinces skatuve

03:14 pm

Šonakt mani satvēra visaptverošas, briesmīgas, nenosakāmas sāpes. Viscaur! Man likās, kāds urbj man galvā caurumu, pa kuru izvilkt smadzenes. Drudžains aukstums man lija virsū. Kāds noteikti mēģināja salauzt manus atslēgas kaulus un apstādināt asinsriti, lai es mokos šausmās par nosmakšanu. Un vēl likās, ka mani pie samaņas esošu sterilizē (gluži kā nacistu eksperimentos). Manas kājas krampjos raustijās. Bet vēl trakāku to visa vērta murgi, kuros zem prožektorveidīgas gaismas un daudzu skatītāju acīm kāds mans draugs lej manā mutē savas staipīgās siekalas, kas garšo mazliet pēc žults un mazliet pēc spermas.

Man liekas, tā ir atriebība par to, ka man nesāpēja sirds un tā bija auksta. Man liekas, es drīz miršu.

• Kļūsti daiļrunīgs!

05:01 pm - Vakar.

- Microsoft semināra lektoriem bija ļaunas sejas, kurās ir rakstīts, ka viņi grib tevi izdrāzt.
- Tev nav ļaunas sejas.
- Jā, bet es gribu tevi izdrāzt.
- Ko lūdzu?
- Neko.


- Es visos cilvēkos kaut ko ienīstu, zini. Es vispār ienīstu cilvēkus.
- Un ko Tu manī ienīsti?
- Es to varētu pateikt tikai, ja mēs būtu pārgulējuši trīsdesmit reizes, bet varbūt arī tad ne.
- Lūdzu, pasaki!
- Nē, tas visu izmainīs pilnībā!
- Bet pasaki, tu visu vari pateikt, tu vienmēr esi varējis visu pateikt!
- Nē! Tu būtu mani izvarojusi, ja es pateiktu!
- Bet, lūdzu!
- Nu uzmini!
- Tu ienīsti manas kurpes?
- Nē, tās man vienkārši nepatīk.
- Tu ienīsti, ka man trīc rokas?
- Nē, tas ir pat uzbudinoši! To es mīlu tevī!
- Es nevaru iedomāties. Pasaki, lūdzu, lūdzu!
- Kad es miršu, es uzrakstīšu to uz lapiņas. Ja tu mirsi pirmā, es to uzrakstīšu uz tava kapakmens. Es tev varu vēl mazliet atvieglot situāciju, gribi?
- Nu?
- Es to ienīstu vienmēr, kad tevi ieraugu.

• Kļūsti daiļrunīgs!