Katrreiz, ierodoties tēvzemē, man gluži kā kāds plīvurs nokrīt no acīm. Otrdien man aizrāvās elpa, cik nodrupušas ir ietvju apmales un nodrupušas ir cilvēku sejas arīdzan. Šķiet, viss ir pamests dabas untumiem savvaļā. Dodiet vēl pāris gadu šādas ne-saimniecības un mūsu lieliskā Rīga būs drupas un krūmi. Varu saderēt, ka atlikusī valsts daļa tāda jau ir kļuvusi.