Man iekšā ir rudens. Tas atnāca jau jūlija beigās, kādā vēsākā un lietainā dienā. Iekārās mākoņos un savaņģoja vēju. Tas rudens, kurš stāsta par skolas gaitām septembrī, kad rīti ir dzestri, dienas ir siltas, saules pielietas un koki spēlē pārģērbšanos. Kad zālē saskrien rasa. Kad aut kājā gumijniekus un brist kartupeļu laukā.
Un tas nekas, ka vasarai pēc taisnības pienākas vēl gandrīz septiņas nedēļas, vai vismaz tās trīs, kas slēpjas zem Augusta vārda, man jau nāk rudens. Un man tik liekas - kad viņš atnāks, nu tik es darīšu! Kad. Kāpēc ne tagad?!