Ieraksts nr.2
Šonakt atkal atceros iemeslus, kāpēc mēs neesam radīti viens otram.

Bet eksistē neliela varbūtība, ka esmu iemīlējies. Nevis viņā, protams, bet citā. Tā ir tāda dīvaini laba sajūta, to visu izjust. Atceros, ka agrāk iemīlēšanās sajūta man radīja tik ļoti spēcīgas emocijas, kuras labāk bija steidzīgi apliet ledainu ūdeni, lai nepārkarst un nesadedzina papīra trausluma vārdus. Komunikāciju.
Tagad šī iemīlēšanās manī rada patīkamu, siltu sajūtu. Gribas mainīt kaut ko savā dzīvē, nevis izvēlēties iestigt un samierināties ar esošo. Teorētiski jau man nekā ar viņu nav, arī praktiski ne. Bet viņa liekas tik tuva manam Ideālam.
Loģiskās ķēdītes ir tās, kas liek man apstāties uz laiku - šī ir brīva vieta, lai viņa saprastu, vai vēlētos ar mani tikties. Es jau esmu gana daudz soļu veicis, lai liktu noprast, ka mani viņa interesē. Tagad ir viņas kārta. Bet nevar noliegt to smagumu, kas katru reizi, kad šķiet, ka būtu piemērots brīdis izklāstīt šā brīža pārdomas, atgādina "pareizu" uzvedības (pavedināšanas) modeli. Vispār es neesmu diži labs pavedinātājs, kad iemīlos. Es palieku tāds nedaudz traks un visnotaļ iracionāls. Muļķīgi, zinu. Bet draugi jau tā saka, ka es esot pārāk "pareizs" un pārāk "pieklājīgs". Viņi gribot mani pārmācīt. Viņi bija tie, kas sarīkoja mums randiņu. Tikšanos, tā skan prātīgāk. Lika man aizvest viņu uz vienu no ūķiem, galvenais, ka tik ne dārgs ēdiens, lai nabadzīte nenobīstas no manis uzvalkā un trim dakšiņām uz restorāna galda, kuras visas izskatās gana labas, lai tās izmantotu pamatēdienā.
Es, protams, biju es pats visu to laiku, taču mani nepamet domas par to, ka, ja viņa patiešām ir tik tuva manam Ideālam, tad viņa it nemaz negribētu, ka es kļūstu citāds. Atsakos no saviem ieradumiem un klasiskajiem gājieniem meiteņu aplidošanā.

Iemīlēšanās ir tāda amizanta padarīšana. Krieviem ir lielisks to aprakstošs termins - "забавно". Latviskais tuvākais tulkojums ir "amizanti", taču krievu vārds ietver sevī daudz lielāku emocionālo "bagāžu". Domājot par viņu, es pat aizmirstu, kā tur īsti bija - vai viņa bija tā, kas izraisīja manī vēlmi izsprukt no ikdienas un pieradumiem, ieradumiem un mīlestību, kas nav priekš manis, vai arī es pats to biju izdomājis, vēl pirms viņu satiku. Kā tur īsti bija, mistēriskā?

[..] Vēsums man liek atgādināt pašam sev to, ka es viņu it nemaz nepazīstu. Var gadīties, ka viņa nav ne uz pusi tik laba, cik es par viņu esmu iedomājies. To jau tā iemīlēšanās dara, šķiet. Liek mums just pret kādu neizskaidrojamu pievilcību un īpašu patiku, veidojot kādu subjektīvi tuvu tēlu. Kamēr mana draudzene guļ un es - nē, varbūt, - tikai var maziņš būt, - ka ir vērts viņai uzrakstīt? Vēl pēdējo reizi, pirms atvados no domas par viņas sakontaktēšanu?