Nevaru saprast, no kurienes man ir spēja tik ļoti visu sačakarēt. Un es nepabīšos šī vārda "sačakarēt" - tas skan tieši tik necili un neglīti, cik necili un neglīti es allaž visu sabojāju, kad esmu iemīlējies. Tādos brīžos notiek kaut kas galīgi iracionāls manā prātā. Un es vairs nespēju funkcionēt normālformātā. Kā kaut kāda meitene; kļūstu viegli ievainojams un zutraucos par katru sīkumu. Tā nu tas viss noveda mani pie amizanta kraha, - mēs ar Viņu, Dievieti, kas parādīja, ka pasaulē eksistē arī no citiem laikiem un citos laikos iejutušies cilvēki, - mēs ar Viņu nolēmām pārtraukt kontaktēties.
Smieklīgi, amizanti, protams. Bet es jau pats esmu vainīgs ar savu naivo un maigo iemīlējušos un uztraukumu pilno dvēselīti. Nu tiešām, kā tāds sievišķis, nolādēts. Pašam dusma ir uz sevi.
No otras puses, kā jau iepriekš minēju, tas nemaina manu svētlaimi un jauno elpu, ko ir ieguvusi mana šābrīža šķietami iestagnējusī dzīve - es tagad zinu, ka tas viss, ko allaž biju vēlējies, ir tikpat reāls un patiess, iespējams, cik esmu es pats. Tas, kas man ir kā gaiss vienmēr bijis nepieciešams, kaut kur tepat apkārt virmo. Žēl tikai, ka es tik reti iemīlos. Žēl, tiešām. Tas visu nedaudz sarežģī. Tiktāl par manām jaunajām elpām.
Bet, atpakaļ vecajos stagnējumos, notiek šis tas - pēdējās 2-3 dienās mēģināju pret savu sievieti būt maigs un jaukāks nekā iepriekš. Bet... Šodien man atkal nesanāk. Man ir grūti izlikties, ka viss ir labi un ka nekā neiztrūkst. Tā nav. Manī kaut kas ir nomiris līdz ar apjausmu, ka es nekad viņai neesmu bijis Tas Īstais, ko es it kā zināju arī pats, taču nebiju nekad pārliecināts. Kaut kas vienkārši nomira, un mūsu kopdzīve tagad līdzinās gan murgam, gan kam ļoti labam - ļoti labām draugu attiecībām, kru es jūtos brīvs un dzīvs, kad neesmu ar viņu, kad neesmu mājās, un gatavajam murgam, kad man no sevis jāizspiež kāds maiguma gabals. Kaut kas pilnīgi noteikti ir nomiris.
Interesanti ir tas, kā "Kaut kas" tik ļoti nozīmīgs, vārdos neaprakstāms, var nomirt tik pēkšņi, vienas-divu dienu laikā? Kā tāds klikšķis, vienkārši izslēdzās un viss. Tukšas acis, tukši pieskārieni. Rīti vairs nav tie vecie, labie rīti un naktis arī nav vairs Tās naktis. Es jūtos tik brīvs un bez attiecībām kā vēl nekad.

.

Šonakt atkal atceros iemeslus, kāpēc mēs neesam radīti viens otram.

Bet eksistē neliela varbūtība, ka esmu iemīlējies. Nevis viņā, protams, bet citā. Tā ir tāda dīvaini laba sajūta, to visu izjust. Atceros, ka agrāk iemīlēšanās sajūta man radīja tik ļoti spēcīgas emocijas, kuras labāk bija steidzīgi apliet ledainu ūdeni, lai nepārkarst un nesadedzina papīra trausluma vārdus. Komunikāciju.
Tagad šī iemīlēšanās manī rada patīkamu, siltu sajūtu. Gribas mainīt kaut ko savā dzīvē, nevis izvēlēties iestigt un samierināties ar esošo. Teorētiski jau man nekā ar viņu nav, arī praktiski ne. Bet viņa liekas tik tuva manam Ideālam.
Loģiskās ķēdītes ir tās, kas liek man apstāties uz laiku - šī ir brīva vieta, lai viņa saprastu, vai vēlētos ar mani tikties. Es jau esmu gana daudz soļu veicis, lai liktu noprast, ka mani viņa interesē. Tagad ir viņas kārta. Bet nevar noliegt to smagumu, kas katru reizi, kad šķiet, ka būtu piemērots brīdis izklāstīt šā brīža pārdomas, atgādina "pareizu" uzvedības (pavedināšanas) modeli. Vispār es neesmu diži labs pavedinātājs, kad iemīlos. Es palieku tāds nedaudz traks un visnotaļ iracionāls. Muļķīgi, zinu. Bet draugi jau tā saka, ka es esot pārāk "pareizs" un pārāk "pieklājīgs". Viņi gribot mani pārmācīt. Viņi bija tie, kas sarīkoja mums randiņu. Tikšanos, tā skan prātīgāk. Lika man aizvest viņu uz vienu no ūķiem, galvenais, ka tik ne dārgs ēdiens, lai nabadzīte nenobīstas no manis uzvalkā un trim dakšiņām uz restorāna galda, kuras visas izskatās gana labas, lai tās izmantotu pamatēdienā.
Es, protams, biju es pats visu to laiku, taču mani nepamet domas par to, ka, ja viņa patiešām ir tik tuva manam Ideālam, tad viņa it nemaz negribētu, ka es kļūstu citāds. Atsakos no saviem ieradumiem un klasiskajiem gājieniem meiteņu aplidošanā.

Iemīlēšanās ir tāda amizanta padarīšana. Krieviem ir lielisks to aprakstošs termins - "забавно". Latviskais tuvākais tulkojums ir "amizanti", taču krievu vārds ietver sevī daudz lielāku emocionālo "bagāžu". Domājot par viņu, es pat aizmirstu, kā tur īsti bija - vai viņa bija tā, kas izraisīja manī vēlmi izsprukt no ikdienas un pieradumiem, ieradumiem un mīlestību, kas nav priekš manis, vai arī es pats to biju izdomājis, vēl pirms viņu satiku. Kā tur īsti bija, mistēriskā?

[..] Vēsums man liek atgādināt pašam sev to, ka es viņu it nemaz nepazīstu. Var gadīties, ka viņa nav ne uz pusi tik laba, cik es par viņu esmu iedomājies. To jau tā iemīlēšanās dara, šķiet. Liek mums just pret kādu neizskaidrojamu pievilcību un īpašu patiku, veidojot kādu subjektīvi tuvu tēlu. Kamēr mana draudzene guļ un es - nē, varbūt, - tikai var maziņš būt, - ka ir vērts viņai uzrakstīt? Vēl pēdējo reizi, pirms atvados no domas par viņas sakontaktēšanu?