Atklāti par
|
|||||||||||
| Tuesday, January 29th, 2013 |
|
||||
|
Laiks iet, un dzīve arī virzās kaut kur. Es vienīgais esmu apstājies un iestidzis dzīves viļņu līkločos. Kad man likās, ka esmu visu sačakarējis, es atcerējos par kafiju, ko par kādu konkrētu informāciju biju apsolījis izmaksāt Viņai. Tai pašai, kas ne mana meitene. To atcerēdamies, es viņai saņēmos uzrakstīt šo piedāvājumu, jo esmu godīgs cilvēks un cenšos savus solījumus maksimāli pēc iespējām izpildīt. Un viņa piekrita. Piekrita tikties nākamās dienas rīta pusē. Īsi pirms pusdienlaika. To dienu es atceros lieliski - pirmām kārtām tāpēc, ka tā bija vēl pavisam nesen, otrkārt, tā bija vienkārši lieliska diena jau no paša rīta. Saulains rīts un dzestrais ziemas gaiss mani pavadīja līdz tuvākajai sabiedriskā transporta pieturai - es parasti izvēlos nebraukt ar mašīnu, ja finansiāli izdevīgāk un arī ērtuma ziņā man labi der sabiedriskais transports. Es satiku Viņu Vecrīgā, mēs aizgājām iedzert kafiju vienā tās iestādē, un es atkal sajutu to patīkamo mirkli, kad nav tik ļoti jāiespringst sarunā - ar Viņu bija ļoti viegli un patīkami parunāt. Par visu, par visādām tēmām. Es gan vēlējos parunāt arī par to, ko biju šķietami pilnībā sačakarējis un kāpēc tas tā notika, taču nepietika laika - man bija jādodas darbos. Viņa atkal likās tik vienkārša un tajā pašā laikā tik neizskaidrojami saprotama un tuva. Tajā mirklī es sapratu -es vairs Viņu neaicināšu nekur līdz brīdim, kad Viņa mani paaicinās, ja vēlēsies. Tāpat es sapratu arī to, ka vēlos ar Viņu turpināt draudzēties. Ideālā variantā vismaz reizi nedēļā iedzert ar Viņu tēju, kafiju vai kaut ko stiprāku un vienkārši izbaudīt Viņas klātbūtni, kompāniju. Kā draugu. Nevis kā ko vairāk. Nē, es meloju - kā kaut ko vairāk, kā ļoti Īpašu un Dvēselei tuvu draugu, bet ne jau kā fiziskas iekāres objektu. Jo man fiziskā iekāre ir sekundāra, ja es ar cilvēku gribu patiešām labas un nopietnas attiecības (ar attiecībām es runāju par jebkāda veida attiecībām, arī vienkāršu draudzību). Es nemelošu sev, es biju ļoti laimīgs par tā rīta iznākumu, un biju cerību apveltīts - Viņa mani kaut kur paaicinās un arī vēlēsies pavadīt ar mani vairāk laika. Būtu muļķīgi izdarīt kaut kādus secinājumus par notiekošo tagad, taču viena lieta gan ir nākusi klajā nedaudz vēlāk pēc mūsu tikšanās dienas - Viņu attiecības neinteresē. Tas, protams, mani nekādi neietekmē, jo man jau ir attiecības, un es primāri no Viņas vēlos morālu saskarsmi, taču Viņas pasaulē uz šo brīdi, šķiet, ir tikai divu veidu attiecības - tā sauktie "Vienas nakts sakari" un "Ilgstošas attiecības". Es mulstu un apjūku - vai tiešām starp šiem diviem terminiem nav tādas, tik ļoti vienkāršas lietas kā draudzība? Starp kā lielāka un intīmāka gribēšanu, starp kā prastāka un seksuālu iegribu; - vai tiešām nav iespējams vienkārši pavadīt kopā laiku? Esmu tik apmulsis, un šis fakts, ka viņa vēlas ar mani ko intīmu, bet "nevēlas attiecības", ne pušplēsta vārda nepasakot par vienkāršu komunikāciju, ir krietni vien mainījis manas vēlmes. Es, protams, vēl aizvien ceru, ka viņa paaicinās mani uz tēju/kafiju vai vienalga, ko, ka tik viņu satiktu, bet... bet viņa pārstāja būt par Viņu ar lielo "V". Es vienkārši zinu, ka ir daudzi puiši, kas īsti nevēlas draudzēties ar meitenēm, ja viņus neinteresē meitene arī intīmi; es nebiju domājis, ka meitenei, sevišķi tai, kura man parādīja, ka es neesmu viens no Senākiem Gadsimtiem nākušais, arī var būt šāds stāvoklis/vēlmes. Tikmēr es cenšos tikt galā ar savām attiecībām. Un, dzīvodams kādu laiku prom no manas sievietes, es saprotu, ka man viņa nozīmē daudz. Taču mans viedoklis par mūsu attiecībām nav mainījies - tām nav lemta mūžīga attīstība un nākotne. Un kurš to būtu domājis - man pat nepietrūkst seksa ar viņu (un vispār). Citulaik es biju kā traks, ja ilgāk par divām dienām manā ikdienā iztrūka šī lieliskā, baudāmā nodarbe. Tagad man šķiet, ka es varētu mēnešiem turēties. Interesanti, varbūt derētu pamēģināt? Tā, tīri intereses pēc - lai zinātu, kā tas ir, kad tik ilgu laiku nav seksa. |
||||
|
|
| Saturday, January 19th, 2013 |
|
||||
|
Es pats sev ik pa laikam atgādinu, kur es esmu, kurā laikā, un kas no manis tiek gaidīts. Ja godīgi, es esmu tik ļoti klasisku manieru pārņemts, ka man liekas nepieņemams fakts, ka mana dzīvesbiedrene strādā. Es gribētu, lai mēs pārtiktu tikai no maniem līdzekļiem. Umh, es laikam atkal pats sev meloju. To es gribētu tikai tad, ja plānotu ar viņu pavadīt visu mūžu. Bet es viņu vairs tā nemīlu. Tā, kā vēl pirms diviem mēnešiem, vairs ne. Un kā lai es viņai to izskaidroju? Divas līdz trīs dienas.es biju atkal maigs, domāju, ka varbūt viss vēl var attraukties atpakaļ - ja jau esmu spējīgs galīgi sačakarēt uz šo brīdi vienīgo kontaktu ar sieviešu dzimtes pārstāvi, kas man pēc ilgiem laikiem patiešām patīk, tad varbūt bija vērts mēģināt atgriezt To Sajūtu, kad nevienu citu nevajadzēja. Bet... Bet nekas nav atgriezies. Un manus mājienus viņa nesaprot vai varbūt nevēlas saprast, kas zina. Aukstumu manu viņa jūt, bet es nespēju to pārburt par siltumu. Piedod, dārgā. Es tiešām vairs nezinu, ko atkal iesākt ar manu dzīvi, jo vēl pirms diviem mēnešiem man par to nebija jādomā - man likās, ka neliela daļa mūžības ir skārusi arī mūs. Un, lai arī man vienmēr ir licies, ka viņa mūsu attiecībās ir krietni vēsāka, tagad es esmu tas, kura acis ir asaru ledus. Tukšuma asaru ledus. Interesanti, ka gultas dzīve mums ir palikusi nedaudz labāka, lai gan tā jau tāpat bija lieliska. Taču viss pārējais... Man ir tik drūmi to visu apzināties, un es jūtos kā pēdējais.draņķis, galu galā es vienmēr esmu bijis tas, kas alkst mūžības un bezgalīgu mīlu līdz aizkapam. Un arī tad. Galu galā, es vienmēr esmu bijis tas, kas uzskata, ka var būt Tā Īstā, Lielā mīlestība, kad var baroties no otra prieka un raudāt kopā, kad vienam sāp, tad otram sāp. Un te nu es esmu, īstais vīrietis - viņa vienmēr ir teikusi, ka nekas nav bezgalīgs, un viss var beigties. Kamēr es nebiju sapratis, ka ar viņu viss ir tieši tik galīgs,.cik viņa pati to nostāda, tikmēr viss bija labi. Bet, ja jau viņa teic, ka nevar, tad nevar. Un man, to saprotot, stindzinošs ziemeļvējš ietraucās manā sirdī. Vairs nav Kaut kā. |
||||
|
|
| Friday, January 18th, 2013 |
|
||||||||
|
Nevaru saprast, no kurienes man ir spēja tik ļoti visu sačakarēt. Un es nepabīšos šī vārda "sačakarēt" - tas skan tieši tik necili un neglīti, cik necili un neglīti es allaž visu sabojāju, kad esmu iemīlējies. Tādos brīžos notiek kaut kas galīgi iracionāls manā prātā. Un es vairs nespēju funkcionēt normālformātā. Kā kaut kāda meitene; kļūstu viegli ievainojams un zutraucos par katru sīkumu. Tā nu tas viss noveda mani pie amizanta kraha, - mēs ar Viņu, Dievieti, kas parādīja, ka pasaulē eksistē arī no citiem laikiem un citos laikos iejutušies cilvēki, - mēs ar Viņu nolēmām pārtraukt kontaktēties. Smieklīgi, amizanti, protams. Bet es jau pats esmu vainīgs ar savu naivo un maigo iemīlējušos un uztraukumu pilno dvēselīti. Nu tiešām, kā tāds sievišķis, nolādēts. Pašam dusma ir uz sevi. No otras puses, kā jau iepriekš minēju, tas nemaina manu svētlaimi un jauno elpu, ko ir ieguvusi mana šābrīža šķietami iestagnējusī dzīve - es tagad zinu, ka tas viss, ko allaž biju vēlējies, ir tikpat reāls un patiess, iespējams, cik esmu es pats. Tas, kas man ir kā gaiss vienmēr bijis nepieciešams, kaut kur tepat apkārt virmo. Žēl tikai, ka es tik reti iemīlos. Žēl, tiešām. Tas visu nedaudz sarežģī. Tiktāl par manām jaunajām elpām. Bet, atpakaļ vecajos stagnējumos, notiek šis tas - pēdējās 2-3 dienās mēģināju pret savu sievieti būt maigs un jaukāks nekā iepriekš. Bet... Šodien man atkal nesanāk. Man ir grūti izlikties, ka viss ir labi un ka nekā neiztrūkst. Tā nav. Manī kaut kas ir nomiris līdz ar apjausmu, ka es nekad viņai neesmu bijis Tas Īstais, ko es it kā zināju arī pats, taču nebiju nekad pārliecināts. Kaut kas vienkārši nomira, un mūsu kopdzīve tagad līdzinās gan murgam, gan kam ļoti labam - ļoti labām draugu attiecībām, kru es jūtos brīvs un dzīvs, kad neesmu ar viņu, kad neesmu mājās, un gatavajam murgam, kad man no sevis jāizspiež kāds maiguma gabals. Kaut kas pilnīgi noteikti ir nomiris. Interesanti ir tas, kā "Kaut kas" tik ļoti nozīmīgs, vārdos neaprakstāms, var nomirt tik pēkšņi, vienas-divu dienu laikā? Kā tāds klikšķis, vienkārši izslēdzās un viss. Tukšas acis, tukši pieskārieni. Rīti vairs nav tie vecie, labie rīti un naktis arī nav vairs Tās naktis. Es jūtos tik brīvs un bez attiecībām kā vēl nekad. . |
||||||||
|
|
| Wednesday, January 9th, 2013 |
|
||||
|
Patiesība ir tur, ārā. Šis sakāmais noteikti attiecas arī uz mani - sēžot savā būrī (mājās) un gaidot Brīnumu, es varu arī Pastaro dienu sagaidīt. Nedaudz esmu nomierinājis savas iemīlēšanās vētras, un tagad man beidzot ir laiks visu apsvērt mierīgi. Aptvert, tas ir. Otrais un tiktāl pēdējais Svešķermeņu komentārs manā dienasgrāmatā, pēdējā ierakstā tādu siltu dvašu aizmiglo realitāti. Jūtos labi. Un, kaut arī man nav veicies ar šā brīža brīnumskaisto būtni, kas dala manu gultu un sirdi, cita sieviete, kas, būdama tik jauna un nesamaitāta, iemanījās ielīst manās pēdējā laika domās un jūtās, parādīja ar savu trauslo pirkstu virzienu: Tur ir. Ir. Ar to es pats priekš sevis esmu sapratis, ka man nav šai būtnei jāskrien pakaļ, man nav jāraksta ikreiz, kad sagribas ar viņu padalīties un sagribas viņu redzēt. Nemaz. Patiesībā Viņa jau šajās 3 īsajās tikšanās reizēs, šajās dažās īsziņu apmaiņās man sniedza tik daudz - 18., 19. gadu simti, varbūt pat ātrāk; tas ir laiks, kuru mēs kopā ar saviem dzīves uzskatiem dalām. Tas nekas, ka tā nav viņas sirds, ko es dalu. Un tas pat nav vairs no svara, vai kādreiz es dalīšu to. Es zinu, kurp tiekties, zinu, ka manas iedomas un Mana Īstā ir tikpat īsta un taustāma, dzirdama, sasmaržojama un izgaršojama kā viņa, dieviete, kura man norādīja Virzienu. Piedod, mīļotā mana, ar kuru ir tik labi dalīt gultu un dzīvi, un arī sirdi. Piedod, bet tas vairs ir tikai laika jautājums. Piedod, mīļā, jo ar sirdi vien nepietiek man. |
||||
|
|
| Friday, January 4th, 2013 |
|
||||||
|
Es tiešām nebiju domājis, ka kaut kas tamlīdzīgs var notikt arī ar mani. Arī viņa jūtas kā neatbilstošajā laikā piedzimusi. Es nezinu, ko tagad īsti domāt; es allaž esmu uzskatījis, ka esmu tiktāl vienīgais, kas jūtas kā pārāk vēlu piedzimis. Un ar pārāk vēlu es domāju gadu simtus. Es vienmēr esmu ticējis, ka mana Īstā ir uz pasaules, tikai Viņu būs teju neiespējams atrast. Arī viņa būs no cita laika nākusi un meklēs tādu kā es. Es nebiju domājis, ka Objekts nr.2 (dāma, kurā esmu nedaudz iemīlējies) arī jūt ko tik ļoti līdzīgu. NEdaudz nobijies, taču labsajūtas pilns es iesoļoju šajā dienā. Ir pienācis laiks, kad varu droši izkliegkt, ka tās nav tikai manas iedomas un vēlmes, bet gan - šādi cilvēki tiešām eksistē. Ak, dzīve. Beidzot Tu sāc mani pārsteigt. |
||||||
|
|
| Thursday, January 3rd, 2013 |
|
||||||
|
Šonakt atkal atceros iemeslus, kāpēc mēs neesam radīti viens otram. Bet eksistē neliela varbūtība, ka esmu iemīlējies. Nevis viņā, protams, bet citā. Tā ir tāda dīvaini laba sajūta, to visu izjust. Atceros, ka agrāk iemīlēšanās sajūta man radīja tik ļoti spēcīgas emocijas, kuras labāk bija steidzīgi apliet ledainu ūdeni, lai nepārkarst un nesadedzina papīra trausluma vārdus. Komunikāciju. Tagad šī iemīlēšanās manī rada patīkamu, siltu sajūtu. Gribas mainīt kaut ko savā dzīvē, nevis izvēlēties iestigt un samierināties ar esošo. Teorētiski jau man nekā ar viņu nav, arī praktiski ne. Bet viņa liekas tik tuva manam Ideālam. Loģiskās ķēdītes ir tās, kas liek man apstāties uz laiku - šī ir brīva vieta, lai viņa saprastu, vai vēlētos ar mani tikties. Es jau esmu gana daudz soļu veicis, lai liktu noprast, ka mani viņa interesē. Tagad ir viņas kārta. Bet nevar noliegt to smagumu, kas katru reizi, kad šķiet, ka būtu piemērots brīdis izklāstīt šā brīža pārdomas, atgādina "pareizu" uzvedības (pavedināšanas) modeli. Vispār es neesmu diži labs pavedinātājs, kad iemīlos. Es palieku tāds nedaudz traks un visnotaļ iracionāls. Muļķīgi, zinu. Bet draugi jau tā saka, ka es esot pārāk "pareizs" un pārāk "pieklājīgs". Viņi gribot mani pārmācīt. Viņi bija tie, kas sarīkoja mums randiņu. Tikšanos, tā skan prātīgāk. Lika man aizvest viņu uz vienu no ūķiem, galvenais, ka tik ne dārgs ēdiens, lai nabadzīte nenobīstas no manis uzvalkā un trim dakšiņām uz restorāna galda, kuras visas izskatās gana labas, lai tās izmantotu pamatēdienā. Es, protams, biju es pats visu to laiku, taču mani nepamet domas par to, ka, ja viņa patiešām ir tik tuva manam Ideālam, tad viņa it nemaz negribētu, ka es kļūstu citāds. Atsakos no saviem ieradumiem un klasiskajiem gājieniem meiteņu aplidošanā. Iemīlēšanās ir tāda amizanta padarīšana. Krieviem ir lielisks to aprakstošs termins - "забавно". Latviskais tuvākais tulkojums ir "amizanti", taču krievu vārds ietver sevī daudz lielāku emocionālo "bagāžu". Domājot par viņu, es pat aizmirstu, kā tur īsti bija - vai viņa bija tā, kas izraisīja manī vēlmi izsprukt no ikdienas un pieradumiem, ieradumiem un mīlestību, kas nav priekš manis, vai arī es pats to biju izdomājis, vēl pirms viņu satiku. Kā tur īsti bija, mistēriskā? [..] Vēsums man liek atgādināt pašam sev to, ka es viņu it nemaz nepazīstu. Var gadīties, ka viņa nav ne uz pusi tik laba, cik es par viņu esmu iedomājies. To jau tā iemīlēšanās dara, šķiet. Liek mums just pret kādu neizskaidrojamu pievilcību un īpašu patiku, veidojot kādu subjektīvi tuvu tēlu. Kamēr mana draudzene guļ un es - nē, varbūt, - tikai var maziņš būt, - ka ir vērts viņai uzrakstīt? Vēl pēdējo reizi, pirms atvados no domas par viņas sakontaktēšanu? |
||||||
|
|
|
||||||
|
Šodien man ir baigais slinkums un pietiekami daudz citu darbu, lai vizualizētu manu lapu. Tomēr rakstīšanai esmu atvērts jau kopš nakts. Atceros sarunas par trušiem, kas drāžas ļoti ātri viņu zemā līmeņa dēļ. Ar to ir domāts, ka viņi, būdami tik neaizsargāti, ir spiesti to darīt ātri. Nu, gadījumā, ja viņiem kāds jau pakaļ skrien, tikmēr viņi ātri pis-pis un aizlaižas. Tas man lika atcerēties sevi pirms nevainības zaudēšanas. Tolaik es biju manāmi neapmierināts ar savu dzīvi, jāatzīst, ka drīzāk ārējās pasaules ietekmes un apstākļu dēļ, nevis iekšējās. Un tad vienīgais, kas mani turēja pie dzīvības, bija vēlme izmēģināt sievieti gultā. Sevi gultā. Tas man bija kā skābekļa maska, kamēr gulēju komā. Likās, ka pēc izmēģināšanas skābeklis tiks piegriezts, sanāca gluži pretēji - gribējās vēl un vēl. Gribējās dzīvot, baudīt un izjust. Tagad man kaut kā nedaudz apnika "baudīt". Apnika manas attiecības un gribas kaut ko jaunu. Bet ne jau gluži "pēc dzīves un izklaidēm" es tiecos. Mani vilina tā naivā renesances laika romantika, vēlme rakstīt vēstules un aplidot savu mūža mīlestību ar miljoniem labu lietu, un varbūt tikai ilgi, ilgi pēc tam ielikties ar viņu gultā. Apzinos, ka esmu atpalicis mūsdienu pasaulē. Un ne visai veiksmīgs sieviešu ziņā - nevaru dabūt kuru katru; atliek man viņas aizvest uz pieklājīgu restorānu, kā šīs aiz bailēm, kura īsti dakšiņa no visām ir jāņem, apmulst un saport, ka šāds dzīves stils nav priekš viņām. Viņas uz prastu ēstuvi, pasēdētavu, kādu klubu vai ūķi gribot, redz. Ha. Nekas, pagaidām esmu aizņemts skaistulis. Kamēr man ir viņa, tikmēr dzīve ir vairāk vai mazāk kārtībā. Bet tas nav uz ilgu laiku. Viņa nav mana mūža mīlestība. Kopdzīves laikā radīto mantu sadale šķiršanās brīdī varētu būt visnepatīkamākais process. Bet pagaidām es par to nedomāju - esmu savtīgs un turu viņu, turēšu līdz pat pēdējam brīdim. Līdz mirklim, kad stāvēšu blakus savai īstajai un teikšu, ka esmu gatavs dalīt savu dzīvi ar viņu, bet tikai pēc tam, kad nodalīšu savu dzīvi no manas šā brīža draudzenes. Jo tas, ka es viņu mīlu, nav apstrīdams. Tāpat kā tas, ka es nevēlos ar viņu pavadīt visu savu mūžu. |
||||||
|
|
Atklāti par
|
|||||||||||