Ieraksts nr.7
Laiks iet, un dzīve arī virzās kaut kur. Es vienīgais esmu apstājies un iestidzis dzīves viļņu līkločos.
Kad man likās, ka esmu visu sačakarējis, es atcerējos par kafiju, ko par kādu konkrētu informāciju biju apsolījis izmaksāt Viņai. Tai pašai, kas ne mana meitene.
To atcerēdamies, es viņai saņēmos uzrakstīt šo piedāvājumu, jo esmu godīgs cilvēks un cenšos savus solījumus maksimāli pēc iespējām izpildīt. Un viņa piekrita. Piekrita tikties nākamās dienas rīta pusē. Īsi pirms pusdienlaika.
To dienu es atceros lieliski - pirmām kārtām tāpēc, ka tā bija vēl pavisam nesen, otrkārt, tā bija vienkārši lieliska diena jau no paša rīta.
Saulains rīts un dzestrais ziemas gaiss mani pavadīja līdz tuvākajai sabiedriskā transporta pieturai - es parasti izvēlos nebraukt ar mašīnu, ja finansiāli izdevīgāk un arī ērtuma ziņā man labi der sabiedriskais transports. Es satiku Viņu Vecrīgā, mēs aizgājām iedzert kafiju vienā tās iestādē, un es atkal sajutu to patīkamo mirkli, kad nav tik ļoti jāiespringst sarunā - ar Viņu bija ļoti viegli un patīkami parunāt. Par visu, par visādām tēmām. Es gan vēlējos parunāt arī par to, ko biju šķietami pilnībā sačakarējis un kāpēc tas tā notika, taču nepietika laika - man bija jādodas darbos. Viņa atkal likās tik vienkārša un tajā pašā laikā tik neizskaidrojami saprotama un tuva. Tajā mirklī es sapratu -es vairs Viņu neaicināšu nekur līdz brīdim, kad Viņa mani paaicinās, ja vēlēsies. Tāpat es sapratu arī to, ka vēlos ar Viņu turpināt draudzēties. Ideālā variantā vismaz reizi nedēļā iedzert ar Viņu tēju, kafiju vai kaut ko stiprāku un vienkārši izbaudīt Viņas klātbūtni, kompāniju. Kā draugu. Nevis kā ko vairāk. Nē, es meloju - kā kaut ko vairāk, kā ļoti Īpašu un Dvēselei tuvu draugu, bet ne jau kā fiziskas iekāres objektu. Jo man fiziskā iekāre ir sekundāra, ja es ar cilvēku gribu patiešām labas un nopietnas attiecības (ar attiecībām es runāju par jebkāda veida attiecībām, arī vienkāršu draudzību).
Es nemelošu sev, es biju ļoti laimīgs par tā rīta iznākumu, un biju cerību apveltīts - Viņa mani kaut kur paaicinās un arī vēlēsies pavadīt ar mani vairāk laika.

Būtu muļķīgi izdarīt kaut kādus secinājumus par notiekošo tagad, taču viena lieta gan ir nākusi klajā nedaudz vēlāk pēc mūsu tikšanās dienas - Viņu attiecības neinteresē. Tas, protams, mani nekādi neietekmē, jo man jau ir attiecības, un es primāri no Viņas vēlos morālu saskarsmi, taču Viņas pasaulē uz šo brīdi, šķiet, ir tikai divu veidu attiecības - tā sauktie "Vienas nakts sakari" un "Ilgstošas attiecības".
Es mulstu un apjūku - vai tiešām starp šiem diviem terminiem nav tādas, tik ļoti vienkāršas lietas kā draudzība? Starp kā lielāka un intīmāka gribēšanu, starp kā prastāka un seksuālu iegribu; - vai tiešām nav iespējams vienkārši pavadīt kopā laiku? Esmu tik apmulsis, un šis fakts, ka viņa vēlas ar mani ko intīmu, bet "nevēlas attiecības", ne pušplēsta vārda nepasakot par vienkāršu komunikāciju, ir krietni vien mainījis manas vēlmes. Es, protams, vēl aizvien ceru, ka viņa paaicinās mani uz tēju/kafiju vai vienalga, ko, ka tik viņu satiktu, bet... bet viņa pārstāja būt par Viņu ar lielo "V".
Es vienkārši zinu, ka ir daudzi puiši, kas īsti nevēlas draudzēties ar meitenēm, ja viņus neinteresē meitene arī intīmi; es nebiju domājis, ka meitenei, sevišķi tai, kura man parādīja, ka es neesmu viens no Senākiem Gadsimtiem nākušais, arī var būt šāds stāvoklis/vēlmes.

Tikmēr es cenšos tikt galā ar savām attiecībām.
Un, dzīvodams kādu laiku prom no manas sievietes, es saprotu, ka man viņa nozīmē daudz. Taču mans viedoklis par mūsu attiecībām nav mainījies - tām nav lemta mūžīga attīstība un nākotne. Un kurš to būtu domājis - man pat nepietrūkst seksa ar viņu (un vispār). Citulaik es biju kā traks, ja ilgāk par divām dienām manā ikdienā iztrūka šī lieliskā, baudāmā nodarbe. Tagad man šķiet, ka es varētu mēnešiem turēties. Interesanti, varbūt derētu pamēģināt? Tā, tīri intereses pēc - lai zinātu, kā tas ir, kad tik ilgu laiku nav seksa.