Ieraksts nr.4
Patiesība ir tur, ārā.
Šis sakāmais noteikti attiecas arī uz mani - sēžot savā būrī (mājās) un gaidot Brīnumu, es varu arī Pastaro dienu sagaidīt.

Nedaudz esmu nomierinājis savas iemīlēšanās vētras, un tagad man beidzot ir laiks visu apsvērt mierīgi. Aptvert, tas ir.
Otrais un tiktāl pēdējais Svešķermeņu komentārs manā dienasgrāmatā, pēdējā ierakstā tādu siltu dvašu aizmiglo realitāti. Jūtos labi. Un, kaut arī man nav veicies ar šā brīža brīnumskaisto būtni, kas dala manu gultu un sirdi, cita sieviete, kas, būdama tik jauna un nesamaitāta, iemanījās ielīst manās pēdējā laika domās un jūtās, parādīja ar savu trauslo pirkstu virzienu: Tur ir. Ir.
Ar to es pats priekš sevis esmu sapratis, ka man nav šai būtnei jāskrien pakaļ, man nav jāraksta ikreiz, kad sagribas ar viņu padalīties un sagribas viņu redzēt. Nemaz. Patiesībā Viņa jau šajās 3 īsajās tikšanās reizēs, šajās dažās īsziņu apmaiņās man sniedza tik daudz - 18., 19. gadu simti, varbūt pat ātrāk; tas ir laiks, kuru mēs kopā ar saviem dzīves uzskatiem dalām. Tas nekas, ka tā nav viņas sirds, ko es dalu. Un tas pat nav vairs no svara,
vai kādreiz es dalīšu to. Es zinu, kurp tiekties, zinu, ka manas iedomas un Mana Īstā ir tikpat īsta un taustāma, dzirdama, sasmaržojama un izgaršojama kā viņa, dieviete, kura man norādīja Virzienu.
Piedod, mīļotā mana, ar kuru ir tik labi dalīt gultu un dzīvi, un arī sirdi. Piedod, bet tas vairs ir tikai laika jautājums. Piedod, mīļā, jo ar sirdi vien nepietiek man.