Ieraksts nr.6
Es pats sev ik pa laikam atgādinu, kur es esmu, kurā laikā, un kas no manis tiek gaidīts. Ja godīgi, es esmu tik ļoti klasisku manieru pārņemts, ka man liekas nepieņemams fakts, ka mana dzīvesbiedrene strādā. Es gribētu, lai mēs pārtiktu tikai no maniem līdzekļiem. Umh, es laikam atkal pats sev meloju. To es gribētu tikai tad, ja plānotu ar viņu pavadīt visu mūžu. Bet es viņu vairs tā nemīlu. Tā, kā vēl pirms diviem mēnešiem, vairs ne. Un kā lai es viņai to izskaidroju? Divas līdz trīs dienas.es biju atkal maigs, domāju, ka varbūt viss vēl var attraukties atpakaļ - ja jau esmu spējīgs galīgi sačakarēt uz šo brīdi vienīgo kontaktu ar sieviešu dzimtes pārstāvi, kas man pēc ilgiem laikiem patiešām patīk, tad varbūt bija vērts mēģināt atgriezt To Sajūtu, kad nevienu citu nevajadzēja. Bet...
Bet nekas nav atgriezies. Un manus mājienus viņa nesaprot vai varbūt nevēlas saprast, kas zina. Aukstumu manu viņa jūt, bet es nespēju to pārburt par siltumu. Piedod, dārgā. Es tiešām vairs nezinu, ko atkal iesākt ar manu dzīvi, jo vēl pirms diviem mēnešiem man par to nebija jādomā - man likās, ka neliela daļa mūžības ir skārusi arī mūs. Un, lai arī man vienmēr ir licies, ka viņa mūsu attiecībās ir krietni vēsāka, tagad es esmu tas, kura acis ir asaru ledus. Tukšuma asaru ledus.

Interesanti, ka gultas dzīve mums ir palikusi nedaudz labāka, lai gan tā jau tāpat bija lieliska. Taču viss pārējais... Man ir tik drūmi to visu apzināties, un es jūtos kā pēdējais.draņķis, galu galā es vienmēr esmu bijis tas, kas alkst mūžības un bezgalīgu mīlu līdz aizkapam. Un arī tad. Galu galā, es vienmēr esmu bijis tas, kas uzskata, ka var būt Tā Īstā, Lielā mīlestība, kad var baroties no otra prieka un raudāt kopā, kad vienam sāp, tad otram sāp.
Un te nu es esmu, īstais vīrietis - viņa vienmēr ir teikusi, ka nekas nav bezgalīgs, un viss var beigties. Kamēr es nebiju sapratis, ka ar viņu viss ir tieši tik galīgs,.cik viņa pati to nostāda, tikmēr viss bija labi. Bet, ja jau viņa teic, ka nevar, tad nevar. Un man, to saprotot, stindzinošs ziemeļvējš ietraucās manā sirdī. Vairs nav Kaut kā.