viss baigi forši, tikai aizmidzināt bēbīti ir Grūti. biju izlaidusies ar to, cik viegli bija. tagad toties ir interesanti. un vispār jau ļoti feini - prot pār galvu novilkt lacītes un krekliņus, uzvilkt/novilkt piedurknes apģērbam, pats ielikt karoti mutē, ļoti veikli grozās un veļas un pārvietojas (par rāpošanu to īsti nevarētu saukt), saka mamma un baba. baigi forši ir tas, ka ne tikai redzi, kā zobratiņi griežas, bet arī saproti ko viņš domā. interesanti, ka viņam ir arī visādi joki un pekstiņi. es nezināju, ka tik mazam cilvēkam var būt humora izjūta (diez tas iedzimst vai to ieaudzina? nu nature v.s. nurture?

jau kādu laiku saka 'mamm' tad, kad mani redz vai tad, kad sūdzās (nāk miegs, es nolieku gultiņā un eju prom etc). un vienu reizi par kaku teica A-a. tad, kad bija tāda parādība. gaļgaļgaļ ir kļuvis par guļguļguļ (ironiski, ja atskan pussešos, kad mazais ir izgulējies bet citi vēl ne) un šobrīd populārāks ir Ģģģ

izskatās pēc tēva, bet citādi viss manī atsities lepni nodomāju, izdzirdot kārtējo 'Gaļgaļgaļgaļ' tirādi

bērniņš jau ļoti skaisti ņem pirkstos odziņas un pa vienai liek mutē. šodien jāņogas ņēma no ķekara viss tāds priecīgs. aizvakar dīvāna stūrī droši atstutēts spēlēja futbolu ar mīkstu bumbu ar zvārgulīti, vakar vakarā visi trijatā uz grīdas ripinājām bumbiņu un kuru katru dienu iemācīsies pats apsēsties. un brīžiem apzināti saka 'mamm'

vispār ir pārsteidzoši, cik ātri tāds mazs ķipars aug un attīstās. tagad jau māk ielikt rokas piedurknē, kad kaut ko velk mugurā, dzerot zupu no karotes laiž burbuļus un šļurpstina (šis gan ir reāli smieklīgi), vakar ar tēti spēlēja bumbu - nolikts dīvāna stūrī spēra ar kājiņām un rokām un vispār ļoti izklaidējās, ir iemācījies saraukt tikai degunu un šņaukājas jo tas ir jautri, tā var dabūt pieaugušo uzmanību (vecāmammu vakar vispār iznesa cauri, viņa atnāk visa tāda satraukusies - bērniņš nevar paelpot, a bērniņš tik uzjautrinās un ķiķinās.lol) pēc ēdienreizēm mazgā rokas krūzītē un šļakstinās, pats māk paņemt karoti un makarēt pa muti. un vispār ir radošs, izdomā visādus jokus un spēlītes. viena ļoti aizkustinoša ir tad, kad ēdot tur rokā knupi un mēģina mani ar to pabarot

sīcim nav izvēles - divu mēnešu laikā jāsāk sēdēt, citādāk šoreiz tuklais gals gandrīz iesprūda svaros. kaut gan to laikam var teikt bez 'gandrīz'

mums te laikam aug maza sabiedrības dvēsele. tusiņā bija savā elementā, lielākoties smaidīja un koķetēja ar visiem, kam bija vēlēšanās, ļoti labi sēdēja slingā. palika čīkstīgs tikai tad, kad pēc ilgas orientēšanās pa bezceļiem (krūmi, ezermala, mežs, pļava) sagribēja ēst /Mei Tai ir kolosāls, bērnu var barot ņeothodja ot kassi/, diezgan daudz ēda meža zemenes un mellenes, ņēma arī no svešām tantēm un onkuļiem. bija nedaudz skumīgi, ka nesanāca kārtīgi izklaiņoties pa apkārtni, pabraukt laivā vai ar ūdens ritentiņu, bet visu jau nevar gribēt.man ļoti patika, bet es piekusu. atpūta pie dabas ar mazu bērnu ir Darbs.
šodien laikam esmu atgājusi

šodien precīzi 7 mēneši. tam par godu divu sekunžu laikā sīkais apvēlās uz vēdera. pirmo reizi pats. protams tad, kad biju aizgriezusies. šo grasos nosvinēt, uzvārot mums abiem biezputru, galu galā tam taču vajadzētu būt gana nekaitigam ēdienam. tagad tikai jāizlemj manna, auzu pārslas (kaut gan šīs laikam ne, jo jau vakar ēdu), kukurūza, prosa vai ko

ķemmēt jūru ir nieks. šorīt es redzēju, ka ķemmēt (ar mazu ķemmīti, nu tādu, kādas lieto mazi puikas un veci onkuļi ar plāniem matiem un papliku pauri) var arī divus gandrīz izlīdušus zobus. nu tādas zobu pusītes. jāatzīst, ka skaņa bija vēl briesmīgāka nekā tos pašus zobus kasot ar nagiem (skrap skrap). un tas ir briesmīgāk nekā ar metālu pa stiklu, sausu flomasteru pa tāfeli vai dakšiņu pa alumīnija trauku. šermuļi skrien. iet cauri kauliem. tā kā mufs ar savu jūras ķemmēšanu...

acīmredzamais neticamais. jeb tikko dzirdēju skaidru 'gūgle'
protams, sajēgas par to, kas ir gugle un ka viņš runā, nav. bet tā smieklīgi tomēr

ziniet, ir tādas mātes-entuziastes, kas nevar sagaidīt rudens velšu izstādes, pašais taisa maskas katrai izrādei u.tml.
man šķiet, es esmu viena no šīm trakajām. māmiņdienā uztaisīju DIY apsveikumus vecmāmiņām un vecvecmāmiņām ar sīča bildīti un pēdas nospiedumu guaša krāsā. pašiem jau ļoti patīk. arī sīcītim

jāieraksta, kamēr ir forši, citādāk aizmirsīsies. šorīt mūsu ģimenē es cēlos pēdējā. juniors reizē ar savu tēti un mirīgi stundu divdesmit (like 1:20) čubinājās gultiņā ar lāčiem, miega lupatiņu-zaķi un ko. un tad diendusu es arī beidzu 40 minūtes vēlāk. kad viņam mani vajadzēja, viņš pasauca un pamodināja. un es pa ļoooti ilgiem laikiem atkal jūtos nedaudz kā cilvēks /ja neskaita to, ka dzīvoklī ir par kādiem 3,5 grādiem zemāks kā iepriekš

pagaidām ir ļoti forši zīdainim dziedāt priekšā tādas dziesmiņas, kādas es gribu. red solo cup. melnā pantera, agrā rītā (šī viņam laikam patīk vislabāk)
tad, kad būs jāsāk filtrēt bazars jau būs bēdīgāk. lol

sēžu pie kompja, lai varētu mierīgi palasīt, pastiepu pēdu izklaidēm. sīkais kutina pēdvidu un pats smejas

nē, nu vēl jau pāragri sevi apsveikt, bet ir tik ļoti ļoti patīkami pirms sešiem dzirdēt kā bērniņš pamodies runājas, ķiķina un guldzina savā nodabā un tu viss tāds priecīgs saproti ka vari pasnaust vēl kādas minūtītes piecas, varbūt desmit un tad saproti, ka arī otrs lielais ir pamodies un jūs tā klusi smejaties par to piemīlīgo ņemšanos, ieritinaties un nedaudz pasnaužat.
kaut nu šis saglabātos un turpinātos, jo tās pusmiega minūtes ir zelta vērtē, īpaši, ja cilvēks ir pamodies un omulīgs un nav uzreiz jāskrien dzēst izsalkuma ugunskurs. vieglāk jau, protams, ja tas notiek ap sešiem nevis drusciņ pēc pieciem
man jau, protams, šķiet, ka tas ir mans nopelns. ja viņš no diendusas ir pamodies un omulīgi skatās pa logu, sūkā siekalu lakatiņu, runājas ar lampu es piezogos uz pirkstgaliem iečekot un tad aizlavos atpakaļ paēst, palasīt vai internetā pasēdēt. un eju tad, kad mani pasauc. a ko tur traucēt un iejaukties, ja arī bez mātes ir labi

un tagad viņiem tur ir fotosesija, jaunietis tētim visu ko stāsta, es sēžu pie kompja un klusi ķiķinu dūrītē

jaunietim patīk gulēt 'teltī'. tas laikam aizsākās tad, kad viņu tādu pavisam maziņu un pavisam glumu uzlika man uz vēdera un piesedza ar vienreizējo paladziņu, ko viņš pievilka pie ģīmīša un piekārtoja tā, lai gaisma acīs nespīd. šorīt tas izskatās tā, ka no segas apakšas nekas nespraucas laukā un man uz pašiem pirkstu galiem jāpiezogas lai redzētu, ka sedziņa tomēr rāmi kustas. ja pacilās, pamodīsies un tāpat pārvilks pāri galvai, es jau vairs nekaroju, gan jau viņam pašam labāk zināms kā un kādēļ to vajag

vakar pēc vanniņas noliku mazu mīļu bumbulīti uz vēdera un tas pēkšņi kļuva par niknu, kareivīgu, nejauku gremlinu. uzliku sev uz vēdera, bet tas turpināja nikni mētāt galvu uz sāniem, purkšķināt un pāris reižu iekodās maiciņā. tas bija Baisi!

ķpars ir iemācījies ne vien izņemt knupīti, bet arī to prātīgi ielikt atpakaļ. un briesmīgi nikni spiegt un dusmoties kad tīra degunu. diemžēl deguns jātīra bieži.

pieņēmies par kilo divsimts (jūs tiešām barojat tikai ar krūti? neko citu neesat devusi?!) un izstiepies par 2.5 cm

vakar mazais man no deguna nokabināja brilles. un gribēja tēta pirkstu ielikt mutē, tad nu sagatavoju visus grabuļus un graužamos un žļembājamos pribambasus, tikai bēda gan notika - tam, kurš man vislabāk patika (lillā riņķis ar koši rozā zaķīti mīlīgām formām) krāsa sabojājās, tagad pleķaina un neizteiksmīga :(

viss labi, bērns uzbarots par 900 gramiem un izstiepies par 4 cm /un lielākā daļa skarbajā režīmā, tātad tas jāturpina man par lielām šausmām/, daktere ar māsiņu nosmīnēja, ka par daudz izlaists, jo rokās pārstāja spiegt (un spiedz viņš nebīstos šī vārda - šausmīgi!), tā nu tagad pēc ēšanas ļauju būt patstāvīgam - jaunskungs zviln spilvenā un saviesīgi runājas ar lustru. ja nebūtu ik pa laikam jānoslauka atrītais pieniņš, justos pavisam lieka