lielu daļu drēbīšu mēs dabūjām, jo sākumā man neticējās, ka līdz tam (nu, drēbīšu valkāšanai) tiks, tad - nebija ne jausmas ko cik daudz un kādu vajag un šobrīd - vnk nav kad aiziet tērēties. nemaz nerunājot par ekoloģisko aspektu (tik daudz krāmu saražots, kas tos visus spēs novalkāt). tāpat mājās labi daudz visa kā. bērns pliks apkārt nestaigā. nu, t.i. staigāšana tāda ļ.hipotētiska šobrīd. un dažreiz neapzināti sanāk apģērbt tā, ka paskatos un nobrīnos par to, cik stilīgi tas džekiņš saģērbies

Atbrīvo pirkstiņus, dēliņ. Atbrīvo pirkstiņus. Es jau vienu nogriezu... Nadziņu.

pārāk daudz interneta, acīmredzot. uzvilku bēbītim džemperīti ar Snūpiju. to, kas suns. uķipuķinot nosaucu par  unpy . mazais tikai smējās

tikko gandrīz sirds apstājās. quite literally. fiksi nodušojos (lai arī ar durvīm vaļā lai labāk dzirdams, vismaz varu kārtīgi nomazgāties, tik tālu nu esam tikuši). ietinos dvielī, palūru istabā paskatīties ko sīcis dara un voila! spilveni salikti, bet gulta tukša. tāda sajūta, ka kāds paņēmis un aiznesis. jo bērna nav. kad sirsniņa atsāka pukstēt paskatos gultiņā un - ir! kafija gan rumpi pamodina, bet smadzenes dažreiz aizmirst iekustināt
tagad varētu pagulēt, bet izbīlis tā nogurdināja, ka gribas sēdēt un blenzt vienā punktā
lol

tad kad atbrauc mamma pie sava unuka, mūsu mājās uzrodas liels, pūkains rozā mākonis. kas no uķipuķi epicentra (kāds tu man zelta puisēns, piena kunkulītis, mazais cukura Jēkabiņš, cukurzirnītis, mīļais mazdēliņš, mans peņģerots) visapkārt izplata milzīgus viļņus, kas ar zināmu regularitāti šļācas tev pāri un tad pēkšņi kļūst labi arī tad, ja tobrīd tā nepavisam nav /nu tur - temperatūra, sāp acis/ausis/sprands/mugura/mati/visa miesa, gribas ēst, nav spēka, gribas gulēt, sāp galva tā, ka nevar nostāvēt taisni, kur nu vēl staigāt pa dzīvokli ar bērnu rokās vai bez un taml. ņer-
ņer-ņer/

šodien bija tā diena, kas pienāk katrai mammai. uz pāris stundām bērniņu atstāju vienu. nu, ne jau pilnīgi vienu pašu, viņu pieskatīja kāds, kas nav es. ne tad, kad esmu blakusistabā. ne ratos un ārā, kamēr pati guļu. ne 'uz īsu laiciņu, kamēr aizeju uz veikalu'
atnācu sailgojusies, nedaudz piekususi no domām par to, kā viņiem labi iet, labāks cilvēks un labāka mamma. tā būs jādara vēl

nedaudz jūtos kā narkomāne. sēdu neērtā pozā, ir nedaudz vēsi un garlaicīgi, šausmīgi nāk snaudiens, bet es uz viņu skatos un ķeru haļavnos endorfīnus.
roka tirpst
un skaitās tas 'izpurkšķināt bēbīti'

šonakt (jau uz rīta pusi) kādā Rīgas mikrorajonā, pelēkā pelēkā mājā, kādā dzīvoklī no kāda mistiska pakša vai stūra izlīda nīgrais rūķītis Nevarizpurkšītis un atnesa bērnam veselu maisu gražu
tas jums nav nekāds domovojs

nezinu kā tur ir ar to beznosacījumu ļubestību. manai ir nosacījumi - māte gulējusi drusku vairāk par 15 min naktī, kas sadalīti mazos nogriežņos, nav badā un ir tikusi pačurāt. pat pēc stundiņas miega uzreiz cits uzrāviens un cilēks, ir spēks pasmaidīt un uķipuķi
bet tīru, paēdušu, omulīgu un smaidīgu bēbīti jau daudz vieglāk mīlēt. īpaši ja pasmaida tā, ka redz bedrīti vaigā. vai švaipās, kad stumj pamperā

mums ir tik nevienlīdzīgs pieprasījums piedāvājums. kā smejies. kā Mantas dziesmā. krūtis kā uzoperētas (tik perfekti apaļas un izspīlētas kā slavenību foto). viss būtu ok, bet tā piena uzkrāšana ir tik! sāpīga. nevaru sagaidīt, kad sāks ražot uz pieprasījumu. bet līdz tam mums laikam tās pāris negulētās naktis jāpārcieš. nezinu gan kā, jau pēc vienas kā sabraukta ezīša izdirsts krizdolis