tad kad atbrauc mamma pie sava unuka, mūsu mājās uzrodas liels, pūkains rozā mākonis. kas no uķipuķi epicentra (kāds tu man zelta puisēns, piena kunkulītis, mazais cukura Jēkabiņš, cukurzirnītis, mīļais mazdēliņš, mans peņģerots) visapkārt izplata milzīgus viļņus, kas ar zināmu regularitāti šļācas tev pāri un tad pēkšņi kļūst labi arī tad, ja tobrīd tā nepavisam nav /nu tur - temperatūra, sāp acis/ausis/sprands/mugura/mati/visa miesa, gribas ēst, nav spēka, gribas gulēt, sāp galva tā, ka nevar nostāvēt taisni, kur nu vēl staigāt pa dzīvokli ar bērnu rokās vai bez un taml. ņer-
ņer-ņer/