tikko gandrīz sirds apstājās. quite literally. fiksi nodušojos (lai arī ar durvīm vaļā lai labāk dzirdams, vismaz varu kārtīgi nomazgāties, tik tālu nu esam tikuši). ietinos dvielī, palūru istabā paskatīties ko sīcis dara un voila! spilveni salikti, bet gulta tukša. tāda sajūta, ka kāds paņēmis un aiznesis. jo bērna nav. kad sirsniņa atsāka pukstēt paskatos gultiņā un - ir! kafija gan rumpi pamodina, bet smadzenes dažreiz aizmirst iekustināt
tagad varētu pagulēt, bet izbīlis tā nogurdināja, ka gribas sēdēt un blenzt vienā punktā
lol