mums te laikam aug maza sabiedrības dvēsele. tusiņā bija savā elementā, lielākoties smaidīja un koķetēja ar visiem, kam bija vēlēšanās, ļoti labi sēdēja slingā. palika čīkstīgs tikai tad, kad pēc ilgas orientēšanās pa bezceļiem (krūmi, ezermala, mežs, pļava) sagribēja ēst /Mei Tai ir kolosāls, bērnu var barot ņeothodja ot kassi/, diezgan daudz ēda meža zemenes un mellenes, ņēma arī no svešām tantēm un onkuļiem. bija nedaudz skumīgi, ka nesanāca kārtīgi izklaiņoties pa apkārtni, pabraukt laivā vai ar ūdens ritentiņu, bet visu jau nevar gribēt.man ļoti patika, bet es piekusu. atpūta pie dabas ar mazu bērnu ir Darbs.
šodien laikam esmu atgājusi