zem eglītes mazs zaķītis ar matu suku no zariem ķemmē nost skujas, sarauš kaudzītē un pēc tam ar pirksietm izbirdina. tagad kādu laiku birs skujas. mums visiem. no visurienes. kad pasaucu tēvu un smīnīgi izstāstīju, viņš nopūtās un teica, ka divas dienas jau var paciesties, pēc tam tāpat to egli izvāks
stāv (bieži krīt). patīk tīrīt zobus un mazgāties. un dziedāt. vakar no rīta uz rīves rīvēja ābolu. tjip Montesori. īstenībā jau ne, jo uz grīdas izbēra auzu pārslas, no plaukta izņēma rīvi un bļodu, bļodā pa šķipsniņām bēra pārslas, rīvi uzliku uz galda, pēc tam bērnu - krēsliņā un tad viņš rīvēja vispirms auzas, pēc tam ābolu un kad ābols apēdās, tad ķirbi. aug lielais palīgs
es zinu, ka visiem ir tādas dienas, bet es jūtos kā feils. šodien sīkais ielika četrus pirkstus manā kafijā (jā, tikko uzlietā) un tagad vakarā uzdauzīja sev uzaci jo neaprēķināja attālumu starp skapīti un krēslu un stiepjoties nolikās garšlaukus
vienu ļoti gaidīto jūdžakmeni jau sasniedzām, bērns māk izšņaukt degunu. tagad ļoti gaidīšu, kad iemācīsies pats čurāt podiņā. stāvus
šodien bija ļoti ļoti skaists mirklis, kad bērniņš paēda pienu, uzsmaidīja, pačaloja, atliecās tiltiņā, apklāja seju ar segu un spēlēja kukū! pats izdomāja un pats to kukū! teica. tas bija 'kukū', nevis 'kaka' kā man vislaik likās. un tagad kad es tikko sapratu, ka ar visu sāpīgo un briesmīgo sākumu es esmu izturējusi gadu (gadu!) un bērniņš vēl joprojām dabū pienu, aizkustinājumā drusku apraudājos. jo es nekad nedomāju. mērķis bija vispirms mēnesis, tad trīs, tad varbūt līdz pusgadam un tālāk jau skatīties. un es esmu ļoti ļoti priecīga, ka šobrīd viss vēl turpinās (es neesmu gatava čakaram ar maisījumu un pudelēm)
bērns vēdina dupsi un puspliks sajūsmā spiedzot rāpo pa māju. atskatās uz mani, es viņam gaisa buču, viņš ķiķiķi un prom ir. tālāk rāpot un pētīt un izklaidēties
studijā kaku radio speciālizlaidums
man, tātad, vakar bija kaktrakcija. līdz šim tā nebija gadījies un es ceru, ka krietnu laiku nekas tāds vairs neatkārtosies. vēdināju sīcim dupsi, sīcis sāka spiest un nu labi es nodomāju un nopūtos, tāpat jau viss būs uz bodīša, ko nu aktu traucēšu. pūta un elsa, spieda un tūcījās viņš ilgi. un tad mērkaķa ātrumā atklāja, ka tur kaut kas ir, sagrāba pilnas saujas, izmīcīja pa grīdu, pa mantām. trīs sekunžu (kamēr aizskrēju un noķēru) laikā šmuce bija izsmērēta pa pusi priekšnama. pirms paklāja paspēju pārķert un liku vannā ar visu nelaimīgo bodiju mugurā, kamēr bērns sirsnīgi brēca, jo pamanījās arī nogaršot. tā garša gan neesot bijusi nekāda labā. kad puslīdz noberzu un noģērbu bērnu, atstāju viņu vannā spēlēties ar dušu (jā, es zinu, tas ir šausmīgi, bet es cītīgi klausījos kā šļakstinās, spiedz un ik pēc trīs mitrajām salvetēm skrēju lūrēt vai viss ok, jo priekšnams bija briesmīgs
pēc tam jutos sagurusi bet tā vietā lai ielietu sev glāzi vīna (nerviņiem), protams, metos kārtīgi izmazgāt grīdu
glāzi vīna gan gribas arī šodien
bērniņš ja atrod uz grīdas salveti vai zīmīti, saplēš sīkos gabaliņos (pazīstu sevi) un šorīt palīdzēja man salikt drēbes mašīnā. kamēr no groza izvilku un saliku uz grīdas to, kas ies mašīnā, viens čakls cilvēciņš jau bija pusi kaudzes sanesis pie vannasistabas durvīm un pēc tam pa vienam gandrīz pusi drēbju salika vannasistabā. nav lieli tie attālumi, bet ir tik ļoti forši ne tikai redzēt kā zobratiņi griežas, bet arī rezultātu. un vakar kamēr cīnījos ar vakariņām (tā šoreiz tiešām bija cīņa) liku telefonā dziesmiņas. un pie Dzeltenajiem aizkariem nanana daļā puika ne tikai dancoja ritmā, bet rāva līdzi.
nu ok, es varu izrāpot grīdu ar lupatu un vismaz vienreiz dienā izslaucīt, bet ko iesākt ar mazajām roķelēm, kas noplēš krēslam pūku un tad iebāž mutē?! vajag tak kaut ko gremošanas veicināšanai
lol
vakar vakarā ar zobiem no elles biju tā pārgurusi, ka pakritu un aizmigu kur pakrituse. šorīt arī izkrāpu divdesmit minūtiņas miega un šodien gāzu kalnus - beidzot iztīrīju un sagriezu cidonijas sīrupam, sakārtoju drēbju plauktu (šis gan ne uz ilgu) un pat pamācījos. diemžēl ārā vēl neesam bijuši (tie zobi visu kārtību izjauc, nevar ne ar kādu aptuveno secību rēķināties) un lai arī daži darbi ir apdarīti, tāda sajūta ka ar to ir par maz. vienmēr par maz, nekad nepietiek. bet nekas, es tā pamazām un apņēmīgi
un vēl - es noteikti esmu viena no TĀM mātēm. nu jūs ziniet, tām jocīgajām. vakar pastaigas laikā kārtīgi samīļojām piepaģīša kaķus. pieaugusī kaķenīte pat gribēja gar bērnu gaudīties, bet bērns īsti nesaprata un kad saprata, tā jau bija aizvainojusies un aizgājusi prom, bet to mazo mīļo vienacīti cēlu plaukstā un devu bērnam glaudīt. tā bija ļoti patīkama pieredze gan visiem nepastarpināti iesaistītajiem gan dažiem garāmejošajiem kaimiņiem
nē, es nebaidos, ka bērns no ielas kaķa varētu savākt kādu zarazu. to zarazu Gandrīz_Vīrs no darba, es no studijām un sabiedriskā varu pārnest. vai liftā vai poliklīnikā ieelpot.
ienesu no balkona augļus un dārzeņus, lai nesasalst nafig. un, kamēr es vāru brokastu biezputru un augļu ķīseli, bērns ne vien izkrāmējies pa abām kastēm, bet atradis bumbieri, atnācis uz virtuvi un apēdis. 'viss. tu dzīvē vairs nepazudīsi' es lepni noteicu pirms sāku mazgāt virtuves grīdu
/visa tāda lepna/
vakardiena ieies vēsturē kā Pirmā (2.un 3.arī) Skūpsta diena. tas bija viens mirklis, jā, bet kāds! bijām ciemos pie dāmiņas, mazie pierāpoja tuvāk, ieskatījās viens otram acīs un saskūpstījās. saskatījās un saskūpstījās vēlreiz. tad J.parādīja man sajūsminātu grimasi un skūpstīja dāmiņu vēlreiz. pēc tam gan dāma lietišķi aizrāpoja atmuguriski tā tālāk un sāka darīt citas lietas. ir taču arī pienākumi, nevar visu dienu bučoties vai ziniet
es cerēju, ka šādas lietas sāksies kaut kad padsmit gadu vecumā. bet tas būtu naivi, ko tādu cerēt no puisīša, kuram ļoti patīk meitenes. vienmēr ir patikušas
/un es pie sevis domāju - a kā viņš to izdomāja? laikam tak noskatījies kā vecāki bučojas
dažreiz šķiet, ka ir tikai grūti un pelēki (saulītes par maz. miedziņš nāca, gulēt gribu, nelaiž mani Jēkabiņš etc.) bet tad ir tādi riktīgi forši brīži - bērniņam nāk zobuniķis un jāķērc, es uzlieku priecīgu dziesmiņu (mans tēs viņam iemācīja regeju. prikiņ!) bērnu paņemu opā gandrīz pareizā satvērienā un mēs dancojam, kamēr man rokas un mugura sāk protestēt. atliecienus gan tikai slingā varētu praktizēt, bet ar visu to ļoti forši. ir gan šim arī mīnusiņš - mazais pie šūpuļdziesmām klanās. nu, tjip danco
10,4 kg un 77 cm. rāpo kā tanks, bez problēmām pārrempšas pāri manām kājām. saka mamma, tete, baba, atā. zin diezgan daudzus citus vārdus, arī savējo
vasariņa man nāca par labu, šobrīd bez problēmām varu pat daždien divas reizes iziet ārā un mugura īpaši nečīkst
bērnam garšo pelašķi. vismaz tā es spriežu pēc tā, ar cik lielu prieku viņš žļembā kaut kur uz grīdas atrastu pelašķu kriksīti
sestdien bijām pagalmu un putras svētkos. putras bija garšīgas, pagalmi skaisti, katoļu baznīcsa teritoriju arī varēja izstaigāt, Jēcis gan no priestera nobijās (domāju gan - onkulis MELNĀ KLEITĀ!!11), toties uz atvadām ne vien pamāja, bet arī pateica 'Atā' kas ir 4.vārdiņš. pasākums bija ļoti jauks, sākām ar tālāko punktu, toties redzējām suņu izstādi, bērns diezgan daudzus dabūja aptaustīt. un kas tie bija par suņiem! un vēl tur bija zirgs un ponijs un aita un kaza ar āzēnu un Jēcis aitai ieknieba purnā tā pa nopietno jo tā snaikstījās gar viņa pirkstiem (domāju gan, bija ar ābolu sulu un smaržiņu) un tad vēl tur bija truši un pīles un tītariene uhn man viss patika
un šodien mutē pamanīju jau 5.zobu. būs šonakt izdīdzis, tas vismaz izskaidro to vakardienas hārdkorīgo midzināšanos (pusotru stundu kamēr man pašai raudiens nāk)
katru reizi pēc tam, kad tējkanna uzvārās, sīcītis paspiedz tieši tādā pat intonācijā. jo viņš var.
un dumjais lops nošļūcināja rūgto apsēju un apēda visas ar medu sasūkušās salvetītes
suns izklaidējas staigājot sīcim gar degunu tādā attālumā, ka nevar aizsniegt tā nu mazais vientiesīgi rāpo pakaļ cilpu cilpām un cenšas dabūt rokās (ain't gona happen)
bērna apetīte ir iespaidīga. šodien pusdienās viņš apēda kādas 4 ēdamkarotes griķu pārslu, 2 vai 3 ar kapātajiem balodīšiem, diezgan daudz buljona no frikadeļu supas un pusi avokado. un tas tikai desmit mēnešu vecumā. nē nu labi, daļa balodīšu aizgāja pa gaisu un tika sunim, es skaitu to daudzumu, ko tiešām apēda. taisnības labad jāpiebilst, ka šonedēļ ēda diezgan švaki (nu, viņa gadījumā švaki). es tā padomāju un sapratu, ka vēlāk, kad viņš ēdīs mazāk man noteikti būs besis un panika par to, ka bērns NEKO NEĒD!!111
atrāpoja līdz istabas malai un sāka spēlēties ar pagarinātāju un vadiem
vī!
