dažreiz šķiet, ka ir tikai grūti un pelēki (saulītes par maz. miedziņš nāca, gulēt gribu, nelaiž mani Jēkabiņš etc.) bet tad ir tādi riktīgi forši brīži - bērniņam nāk zobuniķis un jāķērc, es uzlieku priecīgu dziesmiņu (mans tēs viņam iemācīja regeju. prikiņ!) bērnu paņemu opā gandrīz pareizā satvērienā un mēs dancojam, kamēr man rokas un mugura sāk protestēt. atliecienus gan tikai slingā varētu praktizēt, bet ar visu to ļoti forši. ir gan šim arī mīnusiņš - mazais pie šūpuļdziesmām klanās. nu, tjip danco