ja iepriekš piedzīvotais bija viena no briesmīgākajām un pretīgākajām pieredzēm mūžā, kad tu jūties kā dzīva mūmija sarkofāgā - jāguļ taisni, zem pleciem un pakauša forma, rokā trauksmes baloniņš (kuru nekādā gadījumā nevajag spiest, jo tad to čakaru jāatkārto), plecus ar velcro pieskočo pie dēļa, rokas tālāk pie kājām, zem ceļiem spilvens un uz galvas un pleciem un sejas plastmasas maska ar nelielu caurumu. un pagājušajā gadā vēl nikna māsiņa un maska uz deguna un jabūt mierīgam un pilnīgi nekustīgam lai gan ir nereāli skaļi un tuvu un ik pa brīdim dūc un tās ir nebeidzamas mokas
tad šodien lai arī nereāli agri (no mājām izgāju 6:29) un tukšā dūšā, pilnīgi VIP pieeja. bija maska uz sejas, bija gan fiksēti pleci gan plastmasas lielā maska (kā Almodavara filmā), bet uz ausīm bija austiņas ar neskaļu nomierinošu, bet nekaitinošu mūziku. kaut kas pa vidu starp liftu mūziku un to, kas skan iestādēs ilgstoši gaidot savienojumu. un virs tās plastmasas maskas bija brilles? ar spoguli un varēja redzēt uz sienas projicētu attēlu ar skaistām datorgrafikas ainavām. mākoņi virs kalniem un putniņi un tauriņi šurpu un turpu un beigās akvārijā Nemo tipa zivtiņa. procedūra likās ilgāka, iespējams, ka bija arī, speciāli gāju uz 3 teslu aparātu. pēc tam biju gan kā apdullusi muša, bet man nenāca ģībiens vai vēmiens kā pagājušajā reizē un ja neskaita to, ka pa trotuāru ejot mani nēsāja no vienas puses uz otru, likās, ka 'izkrita' laika blāķi, pēkšņi attapos kādu kvartālu tālāk nogājusi autopilotā un pēc kafijas ar draudzeni es centrā apmaldījos pa ceļam uz pieturu, lai gan man bija jāiet taisni un tad jāpagriežas un tad jāpāriet iela, galva nav sāpējusi, jau pāris stundas pēc fakta jutu, ka domāšana ir normāla un nomiedzi, protams, pagulēju, bet nu es arī stresī ne šonakt ne iepriekšnakt neizgulējos. un biju ļoti priecīga, ka no rīta iedzēru to pustableti ķipa ksanaksa

nu jā, karoče es ceru, ka nevienam TO nevajag darīt, bet ja nu kas - ARS Asara ielā ir daaaaudz foršāk nekā galvenajā ēkā