Otrā priecīgā kaka šodienas cibā. Zelts atrasts. Cik ilgs laiks pagāja kopš iepriekšējā ieraksta? Kādas 10? 15? Minūtes starpā
Juhū! Stress atlaida, drusku sāk sāpēt galva
Atj. Nu ok, drusku virs stundas, bet es pa vidu paspēju vēl divus citus podiņus izskalot
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 16. Augusts 2020, 23:32
|
|
Ja tu esi tajā mirklī klāt un redzi, ka, cilvēks rīstās jo ne šur, ne tur, un tu īsti nevari saprast vai netrāpīja elpceļos, jo tas ir bērna trahejas diametrā un pat ja iesprūda uz nepilnu sekundi, nu nav omulīga sajūta.
Nav jau īsti pērlīte
Tajā mirklī es pat īsti neatcerējos to, kā man vecākais bērns ap gada vecumu tiešām ellē ratā meža vidū kad mašīna bija iesprūdusi, aizrijās ar gurķa kumosu tā, ka man bija jādara visi atrīšanas manevri, palika šļaugans un vienu mirkli neelpoja. Jā, nelaimes gadījums, es visu izdarīju pareizi un es arī apzinos, ka mums tobrīd ļoti paveicās, jo beigās viss laimīgi
|
Posted by: -- (
ripp) Posted at: 16. Augusts 2020, 23:35
|
|
ok, ja tā ir atkārtota pieredze, saprotu vairāk. un ļoti jūtu līdzi. arī mans bērns ir aizrijies un tas beidzās ar.. diezgan garu un nepatīkamu epopeju. aizrīšanās ir briesmīga lieta.
Tos manevrus esmu zinājusi jau sen, bet pa īstam izpratu tikai pagājušajā mācību gadā, kad bkus anesteziologs/reanimatologs visās krāsās stāstīja kā to īsti darīt. TAD man pa īstam pieleca, brrr.
|
Posted by: f (
f) Posted at: 17. Augusts 2020, 08:58
|
|
man ir divas lielākās bailes - ka aizrīsies un es nemācēšu/man nesanāks viņam palīdzēt (kamēr atbrauks ātrie, tur taču jau visam beigas būs, cik tad ilgi var neelpot?) vai arī viņš kritīs kaut kur un trāpīs uz kāda asa stūra un pārsitīs galvaskausu pļockā uz mūžiem.
bet visādi pārsitumi un kritieni, un citas traumas, nu, tur man arī kaut kā pat neienāk prātā, ka man būtu jājūtas vainīgai :)
|
Posted by: lavendera (
lavendera) Posted at: 17. Augusts 2020, 15:00
|
|
Man medskolā mācīja - ja cilvēks aizrijas un nevar to svešķermeni dabūt ārā no elpceļiem, tad ar nazi izdur caurumu trahejā un iebāž tur pildspalvas stobriņu, lai neveras ciet.
Tas nodrošina gaisa piekļuvi.
Kurš mūsdienās nēsā līdzi pildspalvas, to gan nezinu.
es atvainojos. bet kādēļ norīt stikla olīti (ja tam nav baisi asas malas) ir kaut kas šausmīgs? necenšos pateikt kko nelāgu, bet patiešām nesaprotu. man kkā vienmēr šķitis, ka tā ir tāda normāla bērnības daļa. Ne jau vēlama, bet arī ne reta vai dramatiska. Galvenais lai netiek norīta baterija vai kkas patiešām ass. vai indīgs. Slitkāk, ja iebāž ausī vai degunā dziļi, tad jābrauc vilkt ārā un tas ir daudz nepatīkamāk, kā vienkārši izkakāt.
Un vēl es gribu pateikt, ka es jūtu Tev līdzi (patiešām) par to, ka Tev tik spēcīgi izteikta vainas apziņa par bērnu traumām. Es piekrītu tiem, kas uzskata, ka bērnu traumas ir normāla parādība. Tā bērni dara. Mātes vainas apziņa neko nemaina, nav iespējams visu nopolsterēt. Tas arī nebūtu veselīgi. Es nesen biju BKUS 2 reizes 1 nedēļas laikā. Sākumā ar vienu, tad otru. Abiem reāli stulbas traumas, kur nevarēja iztikt bez mediķiem. Bet es nespēju, es atsakos justies vainīga. Un tiešām ceru, ka arī Tev sanāks ar laiku, justies mazāk vainīgai par to, ka bērni ir bērni un tā dara.
Piedod, ja tas, ko es rakstu nav gribēts.