es atvainojos. bet kādēļ norīt stikla olīti (ja tam nav baisi asas malas) ir kaut kas šausmīgs? necenšos pateikt kko nelāgu, bet patiešām nesaprotu. man kkā vienmēr šķitis, ka tā ir tāda normāla bērnības daļa. Ne jau vēlama, bet arī ne reta vai dramatiska. Galvenais lai netiek norīta baterija vai kkas patiešām ass. vai indīgs. Slitkāk, ja iebāž ausī vai degunā dziļi, tad jābrauc vilkt ārā un tas ir daudz nepatīkamāk, kā vienkārši izkakāt.
Un vēl es gribu pateikt, ka es jūtu Tev līdzi (patiešām) par to, ka Tev tik spēcīgi izteikta vainas apziņa par bērnu traumām. Es piekrītu tiem, kas uzskata, ka bērnu traumas ir normāla parādība. Tā bērni dara. Mātes vainas apziņa neko nemaina, nav iespējams visu nopolsterēt. Tas arī nebūtu veselīgi. Es nesen biju BKUS 2 reizes 1 nedēļas laikā. Sākumā ar vienu, tad otru. Abiem reāli stulbas traumas, kur nevarēja iztikt bez mediķiem. Bet es nespēju, es atsakos justies vainīga. Un tiešām ceru, ka arī Tev sanāks ar laiku, justies mazāk vainīgai par to, ka bērni ir bērni un tā dara.
Piedod, ja tas, ko es rakstu nav gribēts.