kaimiņi

tātad ciba, kas esi gudra un zini visu, man vajag padomu. ir mums vienam no augšējiem kaimiņiem ļoti skaļš virtuves kombains. vai mikseris. vai kas tāds, kas ir virtuvē, tiek lietots reti, bet regulāri un taisa tādu troksni kā urbis. man netraucē. bet, spriežot pēc notikumu attīstības, drīz sāks traucēt apakšējiem kaimiņiem.
aizvakar mums atkal bija gadījums: kaut kur augstāk, šķiet ka ne tieši virs mums, deviņos vakarā klapēja karbonādes. gan jau kāds atnācis no darba un gribēja kārtīgi paēst. so what. nav taču privātmāja vai ne. kā reiz tā bija tā diena, kurā džuniors gulēt aizgāja pirms astoņiem. pieliku pie krūts, turēju klēpī, midzināju, nomierinājās bērniņš, gandrīz jau bija labi un tad bam! iesaistās apakšējie. skaļi dauzot pa radiatoriem jo tas taču ir tik loģiski. bērns izkaucās, bērns pamodās un knapi ar grūtībām visi aizgājām gulēt ap vienpadsmitiem. GV neizturēja un uzrakstīja mīlestības vēstuli.

bet man šis riebjas. es negribu dzīvot bailēs, kas sažņaudz iekšas katru reizi, kad kartupeļu tirgotāji zvana pie durvīm. katru reizi, kad bērns kaut ko dauza pret grīdu vai braucina mašīnītes vai vienkārši ir bērns. nevajag pat būt bērnam, man pašai šad tad kaut kas nopietni no rokām izveļas un blīkšķ pa visu māju un kaimiņu dzīvokļiem. es negribu dzīvot bailēs, ka man uzsūtīs socdienestu jo bērns ir bērns un dažreiz raud vai dzīvokļa īpašnieci kura (es ceru) ir laimīgā neziņā.
es gan nesaprotu ko darīt. skaisti noformēt ausu aizbāžņus un nervu zāles vai bladarjāņa tējiņu nez vai būtu prātīgi, ja izskatās ka tur cilvēkam tiešām ar nerviem kaut kas nav kārtībā.
oh, life, y u so complicated. a kādēļ par šito skolā neko nemāca?