nelasilasi

Alfrēds Dēblīns. Berlīne, Aleksandra laukums.

Nosaukums ir mānīgs, jo grāmata nav par pilsētu. Primāri tā, protams, ir par cilvēku un viņa ceļu. Tomēr Berlīnes tur ir ļoti daudz. Rodas tā magnētiskā sajūta, ka šo pilsētu nav iespējams pamest un pat viens laukums atkal un atkal ievelk sevī.
Sen nebiju lasīju romānu par ne-mūsdienām, un mana iztēle visu laiku kaut kur iestrēga, jo es es nezināju, kā to visu vizualizēt. Turklāt teksts ir ļoti, ļoti vizuāls, audiāls un aromātisks!

"Viņš iet pa pilsētu. Tajā ir daudz lietu, kas var izdziedēt cilvēku, ja vien sirds ir vesela."
/A.D./

"Un Aleksā notiek arī daudz kas cits, bet galvenais: tas ir turpat, kur bijis. Un ļaudis staigā pa to krustu šķērsu, un ir šausmīgi dubļi, jo Berlīnes maģistrāts ir tik cildens un humāns, ka ļauj sniegam pašam peu à peu liegi izšķīst dubļos, lai neviens nedomā tam pieskarties."
/A.D./

"Bet cilvēks, tam, ziniet, ir acis, viņā iekšā ir daudz kas un viss jukjukām; viņš var un ir spiests izdomāt velns zina ko (viņam ir šausmīga galva) par to, kas ar viņu ir noticis."
/A.D./

Viljams S. Kārters. Iemīlējies Prusts.

Es gan laikam negribētu, lai pēc manas nāves kāds ņem un tik lietišķi uzskaita visas manas mīlestības, tieksmes un iekāres. Prustam tā visa daudz, jā, tomēr man viņš šķiet bezgala skumjš. Laimīgs viņš tiešām bija reti.

"Ne jau tas, ka Tu aizbrauc uz Romu dara mani skumju, bet tas, ka zinu - es tevi aizmirsīšu."
/Prusts kādā vēstulē/

Jean Echenoz. Ravel.

Kaut kas īsti nav. Vai nu neuzrunāja vai arī vienkārši nesapratu. Protams, savā ziņā aizkustināja tas tēls: mazais, aizmāršīgais un neciešamais Ravēliņš savā mazajā mājiņā un laka kurpēm kājās, kurš apgalvo, ka „Bolero” jau nav nekāda mūzika.

Jean-Philippe Toussaint. Faire l’Amour.
Jean-Philippe Toussaint. La Télévision.


Joprojām obligātā literatūra, bet šoreiz jau ar gluži patīkamu skaņu. Tiešām prieks iepazīties ar šo autoru, kurš raksta tādas mazas, bet ņipras grāmatiņas. Divi īsromāni katrs ar savu skanējumu. Pirmais par mīlestības beigām, skumji, smalki un vizuāli. Otrais – par ikdienas mazajām izvēlēm un piedzīvojumiem, mīļi, mazliet smieklīgi un ļoti cilvēciski. Un abos romānos burvīgi pilsētu portreti - Tokija un Berlīne vēro cilvēkus, kas tajās kustas un jūt.

"Je regardais l’immense étendue de la ville derrière la baie vitrée, et j’avais le sentiment que c’était la terre elle-même que j’avais sous les yeux, dans sa courbe convexe et sa nudité intemporelle, comme si c’était depuis l’espace que j’étais en train de découvrir ce relief enténébré, et j’eus alors fugitivement conscience de ma présence à la surface de la terre, impression fugace et intuitive, qui, dans le douceâtre vertige métaphysique où je vacillais, me fit représenter concrètement que je me trouvais à l’instant quelque part dans l’univers."

/J-P.T.Faire l’Amour/

Michel Houellebecq. Plateforme.

Lūk, obligātās literatūras kaitīguma piemērs. Tā vienmēr ir kaut kādā nelaikā. Nebija tagad īstais brīdis Velbekam, bet ja reiz jālasa – tad jālasa. Turklāt lasot sanāca uzreiz kritiski domāt par konkrētajām lietām, nevis vienkārši ļauties grāmatai, uztvert un baudīt. Eh.

Michel Houellebecq. Extension du domaine de la lutte.

Redz, ar ko Velbeks sāka. Cīņa, atsvešinātība, depresija, patērētāju sabiedrība un solitude humaine. Viņam labi padodas - lasot ir jāsmejas, bet jau pēc brīža nogulsnējas drūmais teksta vēstījums. Neaizmirstama intonācija.

"Je n'aime pas ce monde. Décidément, je ne l'aime pas. La société dans laquelle je vis me dégoûte; la publicité m'écoeure; l'informatique me fait vomir(..) Ça n'a aucun sens. Pour parler franchement, ce monde a besoin de tout, sauf d'informations supplémentaires."
/M.H./


"Elle n'est vraiment pas très jolie. En plus des dents gâtées elle a des cheveux ternes, des petits yeux qui brillent de rage. Pas de seins ni de fesses perciptibles. Dieu n'a vraiment pas été très gentil avec elle. Je pense que nous allons très bien nous entendre."
/M.H./

"Vous avez eu une vie. Il y a eu des moments où vous aviez une vie. Certes, vous ne vous en souvenez plus très bien; mais des photographies l'attestent. Ceci se passait probablement à l'époque de votre adolescence, ou un peu après."
/M.H./

Džons Steinbeks. Par pelēm un cilvēkiem.

Viena no tām grāmatām, kam nevajag sarežģītu stilu un kompozīciju, jo visu izdara stāsts un raksturi. Es ilgi nācu pie šīs grāmatas, jau kopš pamanīju tās fragmentu pirms daudziem gadiem. Prieks, ka beidzot satikāmies.

"Dažreiz gadās, ka laiks apstājas, mirklis kļūst ilgs un stāv, uz vietas drebēdams. Skaņas noklusa, kustības sastinga, un pagāja nekustīgs mirklis pēc mirkļa."
/Dž.S./

"Pēc tam viņš nosēdās krastā ar sāniem pret upi, lai pārredzētu taku. Viņš apņēma ar rokām ceļus un atbalstīja zodu uz ceļgaliem. Dienas gaisma izkāpa no ielejas, un, tai aizejot, kalnu galotnes likās degam arvien spožākas."
/Dž.S./

Katarīna Hāgena. Ābolu sēkliņu garša.

Skaisti, viss tik daiļi un trausli. Veca māja ar čīkstošām kāpnēm un saplaisājušām flīzēm, jāņogas, kas aiz sērām no sarkanām kļūst baltas, ābeles, kas aiz kaisles uzzied naktī. Un visas tās sievietes - tādas, kāda es vēlētos būt.

""Kāds izskatās dārzs ziemā?" es jautāju mātei, slidotājai, kuras vārds atgādina slieču skrāpēšanos pa ledu."
/K.H./

"Paraustīju plecus un cauri dārzam lēnām gāju uz durvīm. Iedama gar rozēm, konstatēju, ka vakaros rozes smaržo grūtsirdīgāk nekā dienā."
/K.H./

O, jānosauc tak būtu gada grāmata! Jāsaka uzreiz, ka ar lasīšanu 2011. gadā nav gājis diez ko spoži - neviena grāmata nav īsti atstājusi paliekošus nospiedumus. Tomēr esmu izlasījusi 13 grāmatas - tikai par vienu mazāk nekā 2010., par ko esmu visai pārsteigta. Likās, ka stipri mazāk.

Par gada grāmatu atzīstu "The Flamenco Academy" by Sarah Bird. Tā visvairāk spēja mani iedvesmot. Un, galu galā, es vienkārši nespēju pretoties šim tematam!

Aleksandrs Pjatigorskis. Kādas šķērsielas filozofija.

Lasot visu laiku šaubījos, cik no tā visa es nesaprotu un neuztveru. Brīžiem šķita, ka pusi, brīžiem - ka divas trešdaļas. Neskatoties uz to, tas, ko es uztvēru, man visai labi patika.

"Negaidīti sarunā iejaucās Andrejs Dmitrijevs, viens no gudrākajiem cilvēkiem ne vien Ļeņina bibliotēkas smēķētavā (kas gan arī nebūtu maz), bet arī visā tā laika Maskavā."
/A.P./

"Pagalms ir Maskavas 20., 30. un pat 40. gadu sabiedrības primārā šūniņa. Līdz divdesmitajiem gadiem pagalmu - tieši tādā sociālā kvalitātē - nebija, un drīz to atkal vairs nebūs. Bija mākslinieku pagalmi, grafomānu pagalmi, izvarotāju, huligānu pagalmi. Bija, protams, arī nekādi, tas ir, bezpersoniski pagalmi - bet par tādiem es nerunāju."
/A.P./

"Kas tas ir - mistiska saruna? Kādēļ citās Maskavas vietās un vispār kosmosā cilvēki vai nu dzīvo, vai mirst, bet jūsu idiotiskajā šķērsielā nav skaidrs, vai dzīvo, vai varbūt ne?"
/A.P./

Christine Orban. Le Pays de l'absence.

Lasīta ne no brīva prāta, bet kā uzdevums, šī grāmata izrādījās smalki uzrakstīts smagais stāsts. Temats tāds skumjš un neērts, bet franču valoda tāda trausla, tāda emocionāla!

"Peu de gens vont si loin avec leur regard. Peut-être ceux qui contemplent le ciel. Mais c’est autre chose qu’elle observe ou qui l’observe. Ça fait peur.”
/C.O./

Antons Čehovs. Stāsti.

Mazliet padraudzējos ar Čehovu.

"Man jau sāka aizmirsties māja ar mezonīnu, un tikai dažbrīd, kad gleznoju vai lasu, pēkšņi ne no šā, ne no tā atmiņā ataust gan zaļā uguns logā, gan manu soļu troksnis, kas atskanēja laukos naktī, kad iemīlējies atgriezos mājās un berzēju rokas aiz aukstuma."
/A.Č./

"Viss, viss atgādināja, ka tuvojas skumjais, drūmais rudens. Un šķita, ka krāšņos, zaļos krastmalu paklājus, dimantstaru atspulgus, dzidro, zilgo tāli un visu grezno svētku rotu daba tagad Volgai atņēmusi un salikusi tīnēs līdz nākamajam pavasarim un vārnas lidinājās gar Volgu un ķircināja to: "Kailā! Kailā!" "
/A.Č./

Imants Ziedonis (sastādītāja Anita Rožkalne). Ne tas kādam jāzina.

Jauka laika pavadīšana Ziedoņa kompānijā. Sirsnīgi tā.

"Visādi tādi jušanu momenti paliek prātā, nemaz nerunājot par sižetiem - ne par medņu medībām, ne par lāčiem, ne tamlīdzīgi, bet šie te atsevišķie momenti paliek prātā, un nemaz citus nevajag."
/I.Z./

Žorža Sanda. Viņa un viņš.

Tā jau laikam tāda sava laika lubene. Tiesa gan, ar koncentrēšanos uz dvēseli un emocijām, ne miesu. Mani šajā grāmatā valdzināja glaunas sarakstīšanās māksla, un vispār - takta un smalkuma izjūta, kāda mūsdienās reti sastopama.

Ineta Lipša. Rīga bohēmas varā.

Šo jau sen biju nolūkojusi, interesanta lasāmviela.

"Visskaistāk viņš ģērbās pavasarī. Krējuma baltā vilnas mētelī, baltām getrām un melnām laka kurpēm. Kā sapnis viņš iznira no tumšajiem vārtiem, vieglā gaitā ar paceltu galvu izslīdēja caur staiguļu baru, pazuda Vērmanes dārzā."

Bernhards Šlinks. Pārnākšana.

Ļoti kārtīga un prātīga grāmata. Pat skumjas tajā tādas brūnas un ierāmētas. Sakārtotas.


"Pēc tam man klājās tāpat kā citās iemīlēšanās reizēs; es domāju, ka spēšu vēl apstāties un mierīgi apdomāt, vai tiešām gribu ļauties šai mīlestībai vai tomēr ne. Bet tā jau bija mani sagūstījusi."
/B.Š./

"Pagātne un tagadne, kuplums un kārnums, dzīvesprieks un askētisms, virzība ārup un virzība iekšup - viss sakļāvās kopā, viss savienojās, pasaule kļuva apaļa, nedalīta un vesela, un es sēdēju tās vidū pie vīna glāzes."
/B.Š./

"Kļuva vēsāks un tumšāks, bet es joprojām katru dienu vakarpusē skrēju pa parku, pēc tam stāvēju uz terases un ilgojos."
/B.Š./

Ilze Jansone. Insomnia.

Lasīju bez entuziasma un atšķaidot ar citām lasāmvielām.
Homoerotika mani nekaitināja un netraucēja, toties brīžiem kaitināja stils. Tāds kā uzcītīgas vidusskolnieces domraksts, kura (par prieku literatūras skolotājai) cenšas katrā teikumā ielikt vismaz pa vienam epitetam, metaforai un "neparastam" salīdzinājumam. Iespējams, man vienkārši skauž, ka es pati tā nemāku, bet vienalga tas lāgiem traucēja. Tomēr jāteic, ka nodot to sūro garšu par to, kā tas ir - šķirties, grāmatai izdevās diezgan labi. Un par to jau ir stāsts.

"Kāpēc tev vajadzēja to pateikt šeit, vietā, kur Daugava blēdīgi mirdzina melnas, sievišķīgas acis gar tilta apskāvienu margām? Viņas skatiens ir maigs, āda atstaro nakts samtu, āda, kurai gribas pieskarties, kuru gribas glāstīt, āda, kas manī iekurina uguni."
/I.J./

"Kad sāp iekšā, kad kaķis atnācis uz dvēseli nagus asināt, vajag darīt kaut ko, lai sāpētu ārā. Skriet līdz spēku izsīkumam. Spēlēties ar uguni. Mesties zem pātagas, lai riskētu, lai pārbaudītu, cik stipri tad iekšā sāpējis."
/I.J./

"Šiva dejo un dejo, un dejo aizgūdamies."
/I.J./

Viktors Merežko. Soņka - zelta rociņa.

Sākās kā zagļu-dēku-afēru-girlpower-romāns, beidzās kā traģiskas personības emocionāls portrets.

"-Kad burvīgā kundze vēlas mesties kaislības, mīlestības un skumju ugunī?"
/V.M./

"Atpakaļceļā zirgi skrēja strauji. Važonis snauduļoja uz bukas, ceļa grambās palekdamies, Soņka sadrūvējusies sēdēja zem pārjuma un smagu skatienu lūkojās uz pavasara zaļuma greznoto biezo mežu."
/V.M./

Vilis Lācītis. Stroika ar skatu uz Londonu.

Sarah Bird. The Flamenco Academy.