nelasilasi

Ulfs Eriksons. Stikla cilvēki.

Pēc pirmā iespaida šī grāmata likās asa un auksta kā stikls, bet vēlāk atklājās arī tās poētiskums, jā, tāda kā melanholija. Vispār šī ir grāmata - mozaīka, kurā tikai noteikti gabaliņi stāsta sižetisko stāstu (un tas ir patiesi interesants), daudziem citiem gabaliņiem ir citas funkcijas.


"Pirmā saruna apklusa. Ziemas pēcpusdienas zilā grūtsirdība nogūlās pār mūsu baltajiem ģipša apsējiem, Dienvidu slimnīcas ortopēdiskās nodaļas septītajā palātā."
/U.E./

"Ārpusē ļaudis steidzās garām ar saviem portfeļiem un mobilajiem kaujas gatavībā. Vējš stūmās smagi pa ielām. Tas piešķīra trotuāra steigai savādu mieru: steidzīgo drēbes strauji plīvoja, kamēr tie cīnījās katrs savā bezgalībā, lai paspertu vēl vienu vienīgu soli uz priekšu."
/U.E./

"Nesaprazdams, kā tas īsti noticis, pieķēru sevi pilnīgi atklāti stāstām par savu depresiju, par dienām, kad gaismai ir piecu procentu svina piejaukums, asinīm piecu procentu smilšu, atmiņai tāds pats daudzums sniega, smiekliem asaras, izsalkumam piesātinājums, dzīvesgribai ilgas doties prom."
/U.E./

"..ap mums virpuļo lapas un pielīp katra pie savas iepriekš nosacītās vietas upes melnajā virsmā."
/U.E./

" Viņš gribēja tikai dzert Chablis un ēst Appenzeller, savāda un diezgan bērniškīga kombinācija, kuru mēģināju viņam piegādat vēlīnajā ziemā, kamēr gaisma ausa pāri līčiem aiz viņa skaistās istabas loga un mūzika no mazā stereo atvēra iekšēju logu pēc iekšēja loga mūsos abos klusējošos draugos."
/U.E./

André Brink. L'amour et l'Oubli.

Veca cilvēka atmiņu stāsts par sievietēm (un šo to citu), apburoši nesteidzīgs un nehronoloģisks. Skices par aizgājušām mīlestībām un iekārēm. Tomēr jāteic, ka visvairāk šajā grāmatā mani aizkustināja nevis mīlestība, bet draudzība, kas kaut kā visu laiku tur bija klāt.

"Tu m'adresses un regard intrigué, mais préfères garder le silence. Un lent point d'interrogation en fumée se déplace doucement de ta cigarette vers le plafond, se déroule, se dissipe."
/A.B./

"Il m'arrive de rester longtemps assis, de penser et de rester encore assis longtemps."
/A.B./

"Aucun bruit. Même les stridulations coutumières des criquets et des insectes dans l'herbe, le coassement des grenouilles dans un cours d'eau invisible qui glougloute au fond du jardin peuplé de buissons, d'arbres, de parterres, de gnomes et de nymphes, tout se tait. Daphné danse."
/A.B./

Pārskatīju pierakstus par visām šogad lasītajām grāmatām un par gada grāmatām atzīstu

Jērana Tunstrēma "Mēnesspiens"

un

Venedikta Jerofejeva "Maskava - Gailīši"



Protams, man ļoti patika arī Markess un Ābele, bet no viņiem jau šis tas bija lasīts agrāk, tāpēc nebija tik liela atklājuma prieka.

Kopā šogad esmu izlasījusi 14 grāmatas. Esmu nesteidzīga, tomēr konsekventa lasītāja.

Inga Ābele. Atgāzenes stacijas zirgi.

Brīnišķīgi un smalki. Nezinu pat, ko vairāk te teikt, jo šī grāmata lasījās kā dzejas grāmata -pa vienam gabaliņam pie tējas krūzes vai pirms iemigšanas. Tāpēc tagad nevaru īsti notvert to vienu kopējo domu vai sajūtu, zinu tikai to, ka tajā jautās atzīšanās mīlestībā kaut kam vārdā nenosauktam. (Pilsētai, dzīvei, kaut kādai būšanai..)

"Starmeši pie Ulmaņa gatves gana naktij aizdzītos sapņus pa ābeļdārziem kā čigāni zirgus(..) Sildu pirkstus uz trauslas dzīslas starp manu un pilsētas nakti. Rīga skrāpējas durvīs, lūdz, lai sargāju. Tad es aizveru acis un paslēpju viņu savā tumsā."
/I.Ā./

"Atnāc, pasēdi brītiņu, kamēr es salāpu saplēsto priekšautiņu. Iedod man uguni tā, kā tikai tu proti."
/I.Ā./

"Un, kad tu aizmiedz man blakus, pirkstiem paspējušiem saķert manu gurnu vēl pirms tevi pašu sapnis sagrābis kā vanags un aiznesis tālajai upei pāri - kad tu guli un miegs nesaudzīgi atklāj pasaulei tavu patieso seju - ne dēkainis tu ar bīstamiem stāstiem uz lūpām, ne miesnieks, ne eņģelis - mazs zēns tu esi, mazs zēns."
/I.Ā./

Annie François. Bouquiner.

Kādas francūzietes "autobibliogrāfija" - pieraksti par to, kur, kā un kāpēc viņa lasa grāmatas, kādas grāmatzīmes, grāmatu smaržas un apvākojumi viņai patīk, kā viņa uzvedas grāmatnīcās, bibliotēkās un metro, kāpēc viņai patīk aizdot grāmatas un kā tiek veidots lasāmo grāmatu tornis uz viņas naktsskapīša.

Skaidrs, ka katram grāmatmīlim (arī man) ir savi ieradumi un preferences, bet nekļuva skaidrs, ar ko tieši šīs dāmas pieredze būtu tik interesanta, ka par to jāizdod grāmata.
It kā jau tāda mīļa papļāpāšana, un tomēr - garlaicīgi.

"Pour un lecteur, même modeste, le désamour de la lecture constitue un symptôme. “Je n’ai même plus envie de lire” signifie qu’on a atteint le fond de la dépression, de la fatigue, du chagrin.”
/A.F./

"Il n’y a que sur les livres et les bouteilles de vin que la poussière soit noble et supportable."
/A.F./

Hanifs Kureiši. Mīlestība skumju laikā.

No visiem šiem stāstiem man patika divi vai trīs, nav diez ko labs rādītājs. Bet labākais tajos visos ir tas, kā tie beidzas - nevis beidzas, bet vienkārši apstājas.
Skumjas te nav nekāds liegais plīvuriņš, bet gan biezi un smagi dubļi.


"Garām pabrauca vairāki taksometri, bet viņš tos neapturēja. Tikai gāja tālāk. Lietus sniedza mierinājumu. Atgāzis galvu, viņš paskatījās debesīs. Apziņā atausa neskaidrs iespaids, ka laime vairs nav iegūstama, ka viss iet uz leju un ka dzīvi nevar apjēgt, to var tikai dzīvot."
/H.K./

Venedikts Jerofejevs. Maskava - Gailīši.

Viens šerps malks krievu dvēseles! Noteikti būtu vērts lasīt krieviski.

"Es izvilku no koferīša visu, kas man bija, un visu aptaustīju - no sviestmaizes līdz rozā stiprajam par rubli trīsdesmit septiņām. Aptaustīju - un pēkšņi mani pārņēma lielas skumjas."
/V.J./

"Priekš kam vispār pasaulē ir sieviete?
Visi svarīgi paklusēja. Ikviens nodomāja savu, vai arī visi nodomāja vienu un to pašu, es nezinu."
/V.J./

"Liesmoja riets, un mīņājās zirgi, un kur ir tā laime, par kuru raksta avīzēs? Es skrēju un skrēju, cauri viesulim un tumsai, atraujot durvis no eņģēm, es zināju, ka vilciens "Maskava-Gailīši" lido nost no sliedēm(..)
Joprojām skanēja cimboles un dārdēja bungas. Un zvaigznes krita uz ciema padomes jumta."
/V.J./

"Atkal - ārā. O, tukšums un niecība! O, esības zvēriskais vieplis!"
/V.J./

Deivids Lodžs. Mazā pasaule.

Akadēmiskās vides sitkoms. Profesori lidinās pa pasauli, piekopj savas dīvainības un saduras viens ar otru visdažādākajos veidos. Jā, diezgan smieklīgi!

Claude Clément. Les fous d'oliviers.

Jā, Francijā ir ne tikai Parīze, bet arī lauki. Un laukos ir mazas meitenes, kuras mīl mammu, tēti un kokus, it īpaši olīvkokus. Skumjš stāsts ar laimīgām (un iepriekš paredzamām) beigām. C'est tout.
Līdz galam lasīju aiz pieklājības un aiz franču valodas.

"Il y a eu un silence insoutenable, comme si tous les oiseaux du ciel, toutes les cigales, tous les crapauds s'étaient tus pour écouter aussi."
/C.C./

"Une aiguille de pin est tombeé sur son front. Alors, j'ai avancé les doigts pour l'ôter. Il a ouvert les yeux. Dedans, j'ai aperçu un long vertige d'infinie tristesse et j'ai compris qu'il ne servait plus à rien de lui parler.."
/C.C./

Salman Rushdie. East, West.

Just for fun nolēmu palasīt Rušdi stāstus. Tomēr joprojām man labāk patīk viņa biezie romāni. Stāstiem, protams, nav ne vainas; un kuram gan citam rakstīt tādus krāsainus east, west un east-west stāstus!

"Home, like Hell, turned out to be other people. For me, it turned out to be her."
/S.R./

"The confession took Muhammad Ali by surprise, but he nodded with what he hoped looked like wisdom."
/S.R./

"But I, too have ropes around my neck, I have them to this day, pulling me this way and that, East and West, the nooses tightening, commanding, choose, choose."
/S.R./

Jērans Tunstrēms. Mēnesspiens.

Es nezinu, kas man patika vairāk - tas un tie, par ko tiek rakstīts, vai tas, kādā veidā tiek rakstīts.
Bet patika gan, šī grāmata mani sasniedza ar savu vienkāršo skaistumu.
Tajā ir kaut kas ļoti mans.

"Mani pirksti smaidīja, tie aizvēra logu tā, lai es netiktu pamanīts."
/J.T./

"Putniem ir jālido. Putniem nav klusu jātup uz kāda akmens ar skatu pār virsājiem, kalniem un bangojošu jūru, blakus kādai domās iegrimušai būtnei."
/J.T./

"Kāds klusums tik neizplatījās islandiešu mājās tajā pēcpusdienā! Iedzīvotājiem aizrāvās elpa, viņu dvēseles ar klusu šalkoņu pacēlās gaisā un pa visiem logiem Reikjavīkā, Akūrejrī un Būrgarnēsā devās uz tuvāko krastmalu, un klausījās tieši šajā klusumā, kas bija jūrnieku atraitņu, bērnu un vecīšu klusums, laivu pukšķināšanai aizskanot tālumā."
/J.T./

"Neviens neliekas ne zinis, ūdens un akmeņi sastopas, kaut kas, ko mēs saucam par laiku, tek gar mugurkaulu, bet neviens neliekas ne zinis."
/J.T./

"Tāda viņa ir arī šodien, Žiljeta, kad vakara lampa ir iedegta un es ar mazo pirkstiņu glāstu viņas auguma krasta līnijas. Tās tur guļ, elpojuma stiprais vējš norimst, nāk nakts."
/J.T./

Margarita Perveņecka. Visi koki aizgājuši.

Man nav nekāda konkrēta sprieduma par šo grāmatu, mana patika pret to bija nevienmērīga.
Es tik reti lasu stāstus!


"Vai šis skatiens ir logs vai spogulis, vai glezna, vai lieplapas baseinā."
/M.P./

"Brige ienesa kaķi dzīvoklī. Tas apsēdās uz krēsla, skatījās grīdā un domāja "kāpēc es esmu kaķis?!""
/M.P./

"Sūtu Tev atklātnītes (no vārda - atklātība).. bet klātienē viss ir daudz brīnišķīgāk."
/M.P./

Vāclavs Havels. Vēstules Olgai.

Tas Havels ir sausiņš, īgņa, neciešams pedants un birokrāts. Bet arī sapņotājs-ideālists un gudrs un spēcīgs cilvēks. To, kāda ir Olga, šis spogulis, kurā viņš raugās, lasītājam atliek vien iztēloties.
Man liekas, ka viņi ir burvīgs pāris.
Lielā mērā iztēlei tiek atstāts arī tas, kā ir vairākus gadus atrasties cietumā. Tas ir starp lappusēm.

Patīkami lasīt kaut ko īstu.

"Nav runa par pliku klaustrofobiju, ta ir dziļāka un pamatīgāka sajūta ar saknēm dvēselē, nevis tikai nervu sistēmā."
/V.H./

"..jo tieši to viņš izdarīja, pateikdams to, ko pateica, un līdz ar to kaut kur Pilzenē sagriežot virpulī kāda cietumnieka domas, kuram nu bija no jauna jāpārdomā lietas, par kurām viņš vienmēr domājis, un kurš šī iemesla dēļ - varbūt - kļuva par nedaudz labāku cilvēku nekā līdz šim."
/V.H./

"P.P.S. Kad būšu brīvībā, esi pret mani tikpat jauka, kā tad, kad mani apciemo cietumā..."
/V.H./

Mišels Velbeks. Platforma.

Izrādījās, ka visa grāmata ir vien ievads tās pēdējām 20 lappusēm.

"Dzīvē var atgadīties viss, bet visbiežāk neatgadās nekas."
/M.V./

"Kaļkakmens klintis laistījās mēness gaismā; es zināju, ka pusnaktī būs salūts. Pēc pāris minūtēm atnāca Valērija un apsēdās man blakus. (..)
Spēcīgi apskāvu viņu, jo man pēkšņi gribējās raudāt."
/M.V./

Pērs Ulovs Enkvists. Grāmata par Blānšu un Mariju.

Radiocativity... discovered by Madame Curie...
Zinātniskā degsmē ir sava romantika; atklāt ko līdz šim nezināmu, ieiet jaunās teritorijās un vēl nezināt, kā tas izmainīs cilvēces vēsturi. Un tas staro tumsā gluži kā mīlestība.
Un tad vēl ir Blānša Vitmena, kuras mūžš ir satriecoši neparasts (nevaru atrast īsto vārdu), un viss, ko viņa var, ir meklēt atbildes uz Jautājumiem.
Nē, mani šī grāmata ir samulsinājusi. Patika.

"Viņš skaļi lasīja savā skaistajā un mierīgajā balsī, un valdīja īpatns spriegums telpā, viņa balsī un groteskajos zinātniskajos atradumos, par ko viņš vēstīja."
/P.U.E./

"Šķita, ka viņš uztver mīlestību kā slimību, ko iespējams izraisīt. Pirmajā reizē,kad viņš viņai pieskārās, nevis Blānša, bet viņš pats kļuva pavisam kluss."
/P.U.E./

"Pjērs Kirī bija izņēmis caurulīti, līdz pusei pārklātu ar cinka sulfīdu, tā saturēja ievērojamu daudzumu rādija šķīduma, kas spēcīgi spīdēja tumsā. Pēc Marijas domām tas bija lielisks fināls neaizmirstamai dienai, un visus bija apbūris šis spīdums."
/P.U.E./

Niks Keivs. Bannija Manro nāve.

Nu, savā frīkainajā veidā man viņa patika, tikai nespēju izvairīties no salīdzināšanas ar pirmo Keiva grāmatu (par labu tai, jo tā bija mistiskāka un poētiskāka). Es uzzināju, ka ir traki un grūti būt par Banniju Manro, neatkarīgi no tā, kurš no trim Bannijiem Manro tu esi. Es uzzināju, ka bērni mēdz būt pieaugušāki par lielajiem. Vēl uzzināju, ka "bigmaka ēšana līdzinās resnas meičas kājstarpes laizīšanai, savukārt tunča karpačo ēšana līdzinās tievas meičas kājstarpes laizīšanai," un tādā garā.
Bet ne jau par to ir grāmata. Protams, ka ne.

Gabriels Garsija Markess. Dzīvot, lai izstāstītu.

Labs stāstnieks paliek labs stāstnieks pat tad, kad viņš stāsta pats par sevi. Turklāt tāda bieza grāmata vienmēr ir bauda. Šķirt un šķirt, aizlocīt stūrīšus un sakrāt aiz vākiem vilciena biļetes.


"Vispirms mani izbrīnīja klusums. Taustāms klusums, kuru es varētu atšķirt starp daudziem citiem pasaules klusumiem."
/G.G.M./

"Un mēs līdz vēlai naktij palikām kādā drūmā vietā, izpīpējot līdz galam cigarešu nodeguļus, ko paši pirms tam bijām kūpinājuši, un runājām par dzeju, kamēr visa pārējā cilvēce nodarbojās ar mīlestību."
/G.G.M./

"Daudzās reizes, kad nevarēju samaksāt ar gultasvietu, devos lasīt uz kafejnīcu Roma, it kā es būtu tas, kas patiesībā biju: pa Bolivara aleju naktī klaiņojošs vientuļš cilvēks."
/G.G.M./

"Es sastapu Gustavo, saulē iedegušu, mierīgu un pludmales drēbēs tērptu, sēžam šūpuļkrēslā jūras terases pusē, un mani aizkustināja maigums, ar kādu viņš, runājot ar mani, glāstīja manuskripta lapas."
/G.G.M./

"Vienīgā neapšaubāmā ziņa bija tāda, ka viņi paņēmuši līdzi visu: naudu, decembra brīzes, maizes nazi, pērkonu trijos pēcpusdienā, jasmīnu smaržu un mīlestību. Bija palikuši tikai putekļainie mandeļkoki, pārkarsušās ielas, koka mājas ar sarūsējušiem cinka jumtiem un grūtsirdīgi un atmiņu iztukšoti iedzīvotāji."
/G.G.M./

Pols Osters. Orākulu nakts.

Šādas grāmatas laikam sauc par aizraujošām. Jā, var gadīties vilcienā gandrīz palaist garām savu pieturu un var gadīties vakarā ilgi neaizmigt, jo jāšķir atkal un atkal jauna lappuse. Bet tas arī viss: aizrāva, ierāva un tad tikpat strauji izmeta mani ārā, neatstājot nospiedumus. Ai, apnikušas man šitās modernās īso teikumu grāmatas. Šī nebija stulba, bet tā drudžainība, tā cenšanās būt modernam un oriģinālam nav tas, kas man šobrīd patiktu. Par ko grāmata? Manuprāt, par to, ar kādiem cilvēkiem ir vērts turēties kopā par spīti visam. Un - ar kādiem (arī par spīti visam) labāk nesaistīties.
Vēl arī par vārdu ietekmi uz realitāti. Protams, protams.

"Mani vienmēr uzmundrina brīži, kad es atklāju jaunus pierādījumus saviem aizspriedumiem un muļķībai, kad es saprotu, ka nezinu ne pusi no tā, ko domāju zinām."
/P.O./

D. M. Tomass. Baltā viesnīca.

Spēcīgi. Te nav nekāda niekošanās, te bliež ar smago artilēriju - sekss, nāve, bailes, liktenis.
Un psihoanalīze ir viena baisa padarīšana!
Grāmata laba, tāds prasmīgs pinums.

Ērihs Volfgangs Skvara. Trauslums.


Man patika! Te bija šis tas no arī manas domāšanas un jušanas. Tikai -tik liela patmīlība gan mani biedē. Nopietni.


"Baudu varēja dabūt tāpat kā Campari pie bāra letes, maigums turpretī palika neaizsniedzams."
/Ē.V.S./

"Viņi devās uz mašīnu un no pazemes autostāvvietas izbrauca gaismā: divi burvji, kurus neviens nespēj apturēt."
/Ē.V.S./

"Es spēru soļus, kas patiesībā nebija soļi, un apskāvu pilsētu. Kad grasījos iet apkārt pilsētai otrreiz, biju kļuvis par mēnesi."
/Ē.V.S./

"Visu savu mūžu viņš bija bēdzis, no cilvēkiem, pilsētām, zemēm, taču patiesībā nekad viņam nebija izdevies aizbēgt, allaž viņš bija atdūries pret piederību."
/Ē.V.S./

"Sastopoties mēs berzējamies cits gar citu un radām siltumu."
/Ē.V.S./