nelasilasi

István Örkény. One minute stories.

Šie dažādā garuma stāstiņi ir atšķirīgi arī noskaņas ziņā. Daži nes zemtekstus un norādes par nopietnām lietām (politikas, vēstures īstenību), citi ir kā absurdi joki, vēl citi kā vārdu spēles utt. utjpr. Visumā saistoši, un lasīt var tieši tā, kā instrukcijā minēts: "..while the soft-boiled egg is boiling..". Lūk, viens no vienminūtes stāstiem pilnā apjomā:


classified advertisement
(nostalgia)

Must urgently exchange two-room, third floor apartment with built-in kitchen cabinets on Joliot Curie Square overlooking Eagle Peak for two-room, third floor apartment with built-in kitchen cabinet on Joliot Curie Square over-looking Eagle Peak. Money no object.

Paskāls Mersjē. Lea.

Šī Mersjē grāmata varbūt mazliet mazāk aizgrāba nekā "Nakts vilciens uz Lisabonu", jo ir tāda vienkāršāka, arī kompaktāka. Tomēr arī šī bija lieliski uzrakstīta, blīva, laba un arī šajā bija kāds cilvēks, kuru fascinē, ievilina un ietekmē kāda cita cilvēka spēcīgais stāsts. Šis stāsts ir par sāpēm, vainas izjūtu, kļūdu meklēšanu un liktenīgiem pavērsieniem, un tas nesniedz nevienu pašu viennozīmīgu atbildi.

"Pēcāk mēs atkal sēdējām pie ezera. Šodien mēs brauksim, to mēs jutām abi. Taču tikai tad, kad viņš savā stāstā būs nonācis līdz tagadne. Pār ezeru pletās ziemas gaisma bez Provansas mirdzuma un solījuma."

Gabriels Garsija Markess. Mīlestība holeras laikos.

Grāmatai nav ne vainas, bet šoreiz man ar to attiecības kaut kā īsti neveidojās. Iespējams, arī tāpēc izstiepu lasīšanu nejēdzīgi garu, un tad jau vispār zūd kopskats.

Djēgo Marāni. Jaunā somu gramatika

Neparasts un sāpīgs stāsts, uzrakstīts ar tādu klusinātu skaistumu. Manuprāt, īstā grāmata novembrim.

"Devos projām no ostas, pārmetis pār plecu savu džutas maisu. Vieglas bažas kņudināja man sirdi, bet tas nebija sāpīgi, šī sajūta drīzāk līdzinājās nenobriedušai laimei, kas vēl ir par sūru, lai to norītu."

"Krāsns liesmas meta sarkanus atspīdumus, kas iztēsa mācītāja vaibstus no tumsas. Aiz augstajiem logiem nakts savilkās ciešāk, čirkstēdama kā ledus pret māju sienām. Uz sola man iepretī atkal bija noticis brīnums: koskenkorvas pudele joprojām bija puspilna."

"Ilma klusēja, bet es jutu viņas domu kustības. Varbūt viņa briedināja vārdus."

Kristīne Želve. Meitene, kas nogrieza man matus.

Nav ko daudz teikt, bija forši! Jauki palasīt omulīgā kaktiņā, atcerēties 90to sajūtu. Vēl jo jaukāk, ja kāds vienu stāstu nolasa priekšā un smaidi kļūst kopīgi!


"Ļoti ilgi es nezināju, ko īsti iesākt ar savu jaunību. Man gribējās to kaut kur likt. Un ilgu laiku es liku to mierā."

"Vienkāršo prieku baudīšana - sarežģīto personu glābiņš no sevis, es nodomāju (..)"

Ian McEwan. Solar.

Man patiešām patika intonācija, un ik pa laikam es smējos, bet kopumā es tomēr šo nesauktu par "savagely funny" (kā apgalvots uz pirmā vāka). Protams, labi, ka nav tikai joki vien, bet arī dzēlīgas nopietnības deva.

"If, Beard thought, he ever travelled by spaceship to another galaxy, he would soon be fatally homesick for these, his brothers and sisters up ahead of him, for everyone, ex-wives included. He was suffused with the pleasant illusion of liking people."

Elena Mauli Shapiro. 13, rue Thérèse.

Sastāvdaļas šķita interesantas (vēstures stāsti, kas izriet no vecām lietām, veca Parīze, mīla, mistērija un laiku loki), tomēr izpildījums neaizrāva. Tāda teksta plānuma sajūta.

"She thinks of the metro conductor, alone in his cabin all day, plowing into underground passages in a wailing machine full of faceless masses who never register his presence. He always sees darkness ahead (..)"

"The repeated words close a cirlce in Louise's heart. Somehow, this strikes her as magnificent."

Charles Bukowski. Post Office.

Par cilvēku, kurš vienkārši "pasaka visu kā ir". Vairāk jau attieksmes pret dzīvi piefiksēšana nekā stāsts. Un labi.

Erin Morgenstern. The Night Circus.

Neskatoties uz to, ka fantāzijas (?) žanrs nav mana iecienītā lasāmviela, šis stāsts brīžiem spēja aizraut. Citos brīžos - arī garlaikot, bet tas, iespējams, saistīts ar kārtējo pārāk saraustīto un laikā izstiepto lasīšanu. Apkopojot varētu teikt, ka šis ir krāšņi izstāstīts retro stāsts par burvjiem burvju realitātē un to, ka viņiem arī ir jūtas.Filmu pēc šīs grāmatas motīviem, domājams, varētu uzņemt bez problēmām.

- It is destroying me that I cannot ask you to dance.
- Then you are far too easily destructible.

Sāra Vinmane. Kad dievs bija trusis.

Man šī šķita tāda sievišķīga un sirdsgudra grāmata - gan stāsta, gan intonācijas ziņā. Jautās tāda paļāvība uz dzīvi uz pasauli pat tad, ja tā sāpina. Skaisti un dzīvi personāži un attiecības starp viņiem. Īpašais prieks par to, ka tulkotājas vārds redzams uz pirmā vāka.

""Tu izskaties tā, kā es jūtos," viņš sacīja, seja bija nogurusi, skumja."

Federiko Garsija Lorka. Lekcijas.

Baudāmi izglītojoša literatūra.(un es nekad nebiju domājusi par duendi vīriešu dzimtē)

"Pirms vēl biju iepazinies ar mūsu maestro apgalvojumiem, čigānu sigirija manī (nelabojamā liriķī) izsauca asociācijas ar bezgalīgu ceļu, ceļu bez krustcelēm, kas aizved pie trīsuļojoša poēzijas pirmavota, ceļu, uz kura nomira pirmais putns un sarūsēja pirmā bulta."

"Māksla jau kopš neatminamiem laikiem pratusi izmantot bezvadu telegrāfus vai zvaigžņu spogulīšus."

"Duende ir pazīstams it visām mākslām, taču, kā tam arī jābūt, visdabiskāk un visbrīvāk jūtas mūzikā, dejā un mutvārdu poēzijā - tajās mākslās, kurām nepieciešams dzīvs izpildītājs. Šīs mākslas dzimst un mirst mūžīgi, bet dzīvo vien rašanās mirklī."

Guillaume Musso. Et Après.

Uz aizmugurējā vāka nodrukātais brīdinājums ir pilnīgi patiess: šī grāmata patiešām ir aizraujoša. Stāsts ir par mīlu un nāvi, labām sirdīm un cilvēcisku vājumu.

Saša Sokolovs. Muļķu skola.

Par šo grāmatu jau sanācis tik daudz izteikties mutiskās sarunās, ka tagad rakstveidā vairs neko īpaši negribas komentēt. Vienā vārdā - laba.

"Kādā šīs sava skaistuma apmulsušās vasaras naktī gaidīšu tevi mājiņā ar vējrādi, aiz zilās upes, adrese, vasarnīcu apvidus, piektā zona, atrast pastnieku Mihejevu, vaicāt pēc Pāvila Norvegova, vairākkārt zvanīt velosipēda zvanu, sagaidīt laivu no miglainā krasta, aizdegt signāla ugunskuru, nenoskumt."
/S.S./


"Rītausmā spārnos pacēlās baloži. Soļodams rudens iesaukuma saltajos rītos, viņš juta dīvainu ķermeņa bezsvara stāvokli, kas apziņā savijās ar visa, ko viņš zināja un juta, neizskaidrojamību."
/S.S./


"Jautri tērzējot un pārskaitot sīknaudu kabatās, uzsitot viens otram uz pleca un svilpodami muļķīgas dziesmiņas, mēs izejam tūkstoškājainajā ielā un brīnišķīgā veidā pārvēršamies par garāmgājējiem."
/S.S./

Jean-Christophe Rufin. Sept histoires qui reviennent de loin.

Izvēlējos, jo iepatikās nosaukums. Sapratu, ka noveles ir lielisks žanrs laika kavēšanai lidostās.
Septiņi stāsti no tālienes. Tāliene šajā gadījumā ir dažādas krāšņas, eksotiskas norises vietas. Stāsti lielākoties asprātīgi, bet ne vienmēr priecīgi. Tā arī es šo grāmatu atcerēšos - grāmata, ko lasīju atgriežoties (no tālienes).

"Ce fut une simple nuit, en automne, il y a sept ans, mais je ne l'ai pas oubliée. Chaque année, à la même saison, elle me revient à l'esprit dans ses moindres détails. Elle m'apporte un bonheur mélancolique et presque douloureux que j'ai longtemps regretté de ne povoir partager."
/J.C. Rufin./

Paolo Džordāno. Pirmskaitļu vientulība.

Šī ir grāmata par cilvēkiem, kas paši sevi pietiekami nemīl. Ar to jau laikam viss ir pateikts, un man laikam patika (lai gan 'patika' nav tas precīzākais apzīmējums sajūtai, ko manī šī grāmata uzjundīja). Grāmata, kuru, ja tā uzrunā, izlasīt vienā elpas vilcienā, bet, ja neuzrunā - nolikt prom bez nožēlas.

"Pirmskaitļi dalās tikai ar vienu un paši ar sevi. Tie stāv savās vietās bezgalīgi garajā naturālo skaitļu virknē tāpat kā pārējie, iespiesti starp diviem citiem, bet tomēr solīti nostāk. Viņi ir aizdomīgi un vientuļi skaitļi, un tieši tāpēc Matijam tie šķita brīnišķīgi."
/P.D./

"Visa gaisma bija iekšpusē, un visa tumsa ārpusē. Matija viņai atbildēja ar rokas mājienu."
/P.D./

Osvalds Zebris. Brīvība tīklos.

Iedarbīgi stāsti, ja tiem ļaujas. Es šoreiz biju lielākoties atturīga.

"Cik gan tālu var būt cilvēks no cilvēka? Vai tas būtu vienas kustīgas jūras attālums vai tik, cik šķir rītus no vakariem? Lai nu kā, bet pārvarējuši kaut nelielu kriksi šī ceļa, nonākuši līdz otrajam sēklim, aizdusas un sirds krampju saliekti, esam spiesti pretvējā apstāties, lai, vājredzīgās acis pret debesīm pacēluši, atvadītos no dažām atmiņu drumslām par sevi un pasauli."
/O.Z./

Jonas Johansson. The Hundred-Year-Old Man Who Climbed Out of the Window and Disappeared.

Grāmata ir tikpat atbruņojoša kā tās galvenais varonis. Izklaidējoša šī vārda labākajā nozīmē. Pa laikam brīnījos, kā humors var būt tik melns un tomēr tik gaišs vienlaikus. Piedevās tiek pasniegta arī alternatīva un jancīga vēstures stunda.

""Everything will work out just fine," said Allan in the silence created by Bosse's words."
/J.J./

"And the more I think about it, the more I think that we should just leave it at that, and you'll see that things will turn out like they do, because that is what usually happens - almost always, in fact."
/J.J./

Ruta Sepetys. Between shades of gray.

Nē, šai grāmatai nav ne mazākā sakara ar kādu citu grāmatu, kam līdzīgs nosaukums.
Te ir kas pavisam cits - Sibīrijas stāsts. Īsti nezinu, ko lai komentē par grāmatu, kuras pabeigšana vairāk vedina uz klusuma brīža ieturēšanu.

“What was life asking of me? How could I respond when I didn't know the question?”
/R.S./

Pēters Hēgs. Klusā meitene.

Bija lietas, kas mani sadusmoja, bet tās ir saistītas ar latviešu izdevējiem.
Ko nu par to, tur Hēgs nav vainīgs. Hēgs, savukārt, mani vilināja un mulsināja, un tik lēja tumsu un mūziku plašām straumēm.

"Tas bija tāds nekustīgums, kādu Kaspers vēl nekad nebija piedzīvojis. Viņa stāvēja nevis kā vaska lelle. Nevis kā franču mīms. Viņa stāvēja kā filma, kad projektorā kaut kas pēkšņi ir pārlūzis un uz ekrāna paliek stāvam viens kadrs."
/P.H./

Levans Beridze. Fora.

Iesākās simpātiski, noslēdzās savādi. Starp citu, es nezinu, kas ir fora, un man tas nekļuva skaidrs (šis vārds grāmatā bija pieminēts vienu reizi). Mazliet no gruzīnu šarma, mazliet no skarbo deviņdesmito garšas, inteliģentu cilvēku sabiedrība. Īstenība kā dīvains sapnis, sapnis kā realitāte.
Interesanti.

"Tātad atlika vienīgi, kā bija ieteicis Tomass, neuzdot jautājumus un ļaut, lai mirklis atklāj man savas mīklas."
/L.B./

"Tad dziesma nedaudz nomierinājās, paslēpās dziļākos fona toņos, no kuriem drīz atkal izlauzās pirmā balss, tad otrā, trešā, un tās kopā palaida dziesmu lidot, ar dziesmu bija pilna visa istaba un arī katrs no mums, jo sevišķi es."
/L.B./