Akmeņoju pa guļamistabu. Ap šo laiku kaimiņiem vajadzētu būt jau darba gaitās un var skaļāk iegriezt mūziku. Man ir mugurā tumšsarkans t-krekls naktskrekla izmērā.

Brīvdienās biju, protams, laukos. Bērnībā laiks ritēja kaut kā lēnāk. It kā skaidrs, ka katrs cilvēks sākumā ir sīks un tad izaug liels, tad vecs un tad nomirst. Bet tās pārmaiņas ir tik lēnas, ka nemaz nevar manīt. Un tad ir tādi pieturas punkti, kuros pamani izmaiņas. Kā stundu rādītājs, viņš nekustas, bet tomēr pa laikam ir pavirzījies. Face it -- pienāks laiks, kad visi mani šobrīd pusmūža radi un paziņas būs zem zemes, bet es vēl nē. Ja nesataisīšu daudz bērnu, būšu vecs un vientuļš fārts. jē!

Lieldienu padarīšana, ar radiņiem piepildīta patumšā virtuve, runājas, skatās fočenes, sitas ar olām, noslauka sīkajam degunu. No malas ļoti sirsnīgs burziņš. Un tortes.

Aizgāju pie zirgiem, zirgi izskatījās visai izkāmējuši. Pamanīju fočenēs mūsu veco zirgu. Nujā, skatījos mājas fočenes no tā laika, kad gāju pamatskolā, vidusskolā. Kā gadījies, kā ne, no tā puika fočenēs pāri palicis vārds, uzvārds, visādi veci papīri lielā rakstāmgalda lādēs un gaistošas atmiņas. Izskats, paura saturs, uzskati (ha), draugi un paziņas diezgan krietni nomainījušies. Atceros analoģiju ar smilšu kāpu, kas pa gadiem lēnām šļūc uz priekšu, un kurā ir daudzkārt nomainījušies visi smilšu graudiņi, bet tā tomēr skaitās viena un tā pati kāpa.

Paklausījos veco laiku kasetes. Visādi Super FM tucinieki, par ko tagad kauns pār visu ģīmi.Vēl ir plāniņš dabūt video maģi, noskatīties vecās mājas dzīves kasetes. Tās nav skatītas nezcik gadus, vajadzētu būt interesanti. Lasīju pirmskara "Atpūtas". Tur ir interesanti foto atvērumi, kur vācieši un angļi dižojas ar saviem superātrajiem bumbvedējiem, tankiem, smago dzelzceļa artilēriju. Angļiem piem. bija līnijkuģi, kam uz klāja deviņi lielgabali, katrs šauj divas tonnas smagu lādiņu ar sprāgstvielām 40km attālumā. Tas ir kā no Rīgas pa Siguldu iešaut un viņi ir pilnīgā apjukumā -- kas, no kurienes?